BAUSKA logo. Krieviņi
Zviedru kartes fragments ar Jamas pilsētu, Novgorodas republikas faktisko robežu un ceļu no Novgorodas uz Narvu. Krieviņi
Ingrijas karogs. Krieviņi
Krievijas karogs. Krieviņi
Lietuvas Kultūras padome. Krieviņi
Žeimelis ģērbonis

Žeimelis

INGRIJAS voti

Kas ir voti?

Attiecībā uz XV-XVI gadsimta beigu laikmetu, mēs saskaramies ar interesantu vēsturisku parādību - tradicionālās un diezgan konservatīvās vietējās kultūras klātbūtni, no vienas puses, un, no otras puses, cieši saistītu ar krievu zemēm, savam laikam ļoti attīstītu un progresīvu ekonomiku, kurā dzelzs ieguves un kalēju nišas ieņēma ļoti nozīmīgu vietu. Nav šaubu, ka šī reģiona senatne joprojām prasa sīkāku izpēti. E. A. Rjabinins, "N. Rērihs un Ižoras plato arheoloģija (retrospektīvās piezīmes)"
Voti ir vecākā zināmā Ļeņingradas apgabalā dzīvojoša tauta. Mūsdienu zinātne uzskata, ka kopā ar lībiešiem un dienvidu igauņiem šī tauta izveidojās ap 1. tūkstošgades otro pusi pirms mūsu ēras.
Tautas pašnosaukums - "waddja", "waddjalaizid" vai "maavjačhi" - tiek tulkots kā "šīs zemes iedzīvotāji". Paši voti vienmēr ir uzskatījuši sevi par "šīs zemes aborigēniem", kas šeit apmetās pirms visām pārējām tautām. Diemžēl šī tauta līdz šim oficiālu atzinību ir saņēmusi tikai uz papīra un, tāpat kā daudzas citas pamatiedzīvotāju tautas, turpina cīnīties par eksistenci, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem un neatlaidību.

Kliedējam kultur-demogrāfiskos mītus!

Neatkarīgi no tā, cik ļoti daži pētnieki vēlētos pasludināt Krievijas (jeb Igrijas) votus par "izmirstošu" tautu. vai pašreizējo stāvokli (pēc oficiālajiem datiem) nodēvēt par tautas "dabisko" asimilāciju sākotnēji mazā skaita rezultātā, tauta turpina dzīvot. Un tas notiek, neskatoties uz to, ka visā savas pastāvēšanas vēsturē votu tautai vajadzēja nemitīgi pārvarēt vairākas grūtībās, kā arī bieži ciest no fiziska un kultūras genocīda, kas nav apstājies vēl šodien!
Joprojām atrodas spēki, kas cenšas visos iespējamos veidos sagrozīt šīs tautas vēsturi vai nemaz nepieminēt to publiski, jo pretējā gadījumā nāktos pārskatīt visu šī reģiona vēsturi no jauna.
Kas tad ir nepatiess votu tautas vēsturē, kas mums vienmēr tika stāstīta?
Pirmkārt, būs jāaizmirst par "nožēlojamas čuhoņas patvērumu" (“приют убогого чухонца” – rindkopa no A.Puškina dzejoļa veltītā Pēterburgas celšanai) un "atpalikušajām somu ciltīm", kuras visi – sākot ar Novgorodas republiku un Livonijas ordeni, un beidzot ar Zviedrijas, Somijas un PSRS politiku - apgaismoja un centās ‘pietuvināt civilizācijai’. Jau mūsu laikmeta pirmajā gadu tūkstotī voti nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, medībām, zvejniecību, pārvaldīja vairākus tā laika modernos amatus.
Balstoties uz apbedījumu arheoloģiju, kas liecina par plašu apdzīvoto teritoriju, voti bija kupla un pārticīga tauta. Vēlāk paši voti vēl 18.gs. beigās stāstīja, ka viņu senči ir "ļoti kareivīgi un drosmīgi".
Votu zeme vienmēr ir bijusi stratēģiski ļoti svarīga. Tāpēc tā bija pievilcīga dažādiem iebrucējiem. Piemēram, Novgorodas zemē katastrofāli trūka metāla, kuru lielos apmēros ieguva un pārstrādāja Votu zemē. Saskaņā ar uzskaites grāmatās rakstīto, Vodskajas pjatinas (Votu novads) ziemeļrietumu daļā darbojās vairāk nekā 200 domnas, savukārt Novgorodas zemes teritorijā tai laikā sastopamas tikai dažas no tām.
Arī vissvarīgākie tirdzniecības ceļi  no austrumiem uz rietumiem atradās Somu līča dienvidaustrumu piekrastē, šķērsoja votu blīvi apdzivoto teritoriju. 13. gadsimta beigās gar Ņevu tika izveidots Volgas tirdzniecības ceļš, bet pa Luga, Mšagas un Šeloņas upēm - vēl viens tirdzniecības ceļš. Tajā pašā XIII gs. tika izveidota Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienība (Hansa), kurā atradās arī tādas lielas pilsētas kā Tallina, Tartu, Pērnava un Novgoroda.
Tai pat laikā parādījās īpašs administratīvi politiskais veidojums - "Vočskaja Sotnja" - kas vēsturiski apliecināts no 13.gs 60. gadiem. Nosaukums "Votskaja (jeb Vodskaja) zemļa (zeme)", hronikās pieminēta no 14 gadsimta sākuma. 13.gs. votu apdzīvotās teritorijas stiepās no Narvas upes līdz Ižoras upei un no Somu līča piekrastes līdz pat Gdovas pilsētai, kas atrodas tagadējā Pleskavas apgabalā.
Turklāt no XIII gs. hronikas ir sastopama vēl viena iedzīvotāju grupa - "čudj" vai "čudcu", kas dzīvoja kopā blakus votiem Koporjes reģionā. 15. – 16.gs. tautas skaitīšanas grāmatās, kas apkopotas pēc reģiona iekļaušanas Maskavas kņazistē, tiek atzīmēti īpaši ‘pogosti’, jeb baznīcas draudžu teritorijas "pie Čudjas" (Toldožskas, Opoļskas, Radčinskas), kas atrodas uz rietumiem no Ižoras augstienes.
18. gadsimtā apkārtējo krievu tautības iedzīvotāju vidū voti bija pazīstami arī ar vispārpieņemto nosaukumu "čudj" vai "čudini".
Otrkārt, ja paskatās uz faktiem, nevar būt ne runas par agrīnu asimilāciju, ne par sākotnēji mazu un retu iedzīvotāju skaitu. Tātad, saskaņā ar vienu rakstisku avotu, Novgorodas veče (balsstiesīgās tautas saiets, pilsētas lēmumu pieņemšanas orgāns) runāja galvenokārt "čudu valodā". 1215. gadā sals izjauca ziemāju kultūras un iestājās briesmīgs bads, kas skāra visu Novgorodas zemi. Hronikā tiek minēti tikai voti: "Daudz votu mira, bet pārējie izklīda, kurš kur".
13. gadsimta dokumentā ar apbrīnojamu precizitāti atveidots votu tautas nosaukus. Episkā poētiskā stāstā "Vārds par krievu zemes iznīcināšanu" lasām: "... burtasi, čeremisi, vjada un mordva maksāja nodevas ar medu lielajam kņazam Volodimeram."
1330. gada avots dod vairākus vietējo zemnieku vārdus (vai segvārdus), no kuriem viens ir Čuda Vadj. Arī pārējie vārdi nav slāvu izcelsmes. 1432. gadā tika ziņots, ka zviedru spiegi, dodoties cauri Somijai, pārģērbās "vietējās votu drēbēs", lai netiktu atpazīti (kāpēc to darītu, ja votu tiešām būtu tik maz?).
Vācu avoti 1544. gadā piemin Ivangorodas "krievus" (t.i. pareizticīgos) - ka viņi labāk runā "nevis vāciski" par krievu valodu. 1549. gada 26. aprīļa "Maģistrāta vēstulē" Narvas maģistrāts lūdz atgriezt sludinātāju Baltzera k-gu Narvā, pretējā gadījumā, ja viņa tur nebūšot, visi draudzes locekļi dosies uz Krieviju un "aizmirsīs luterisko ticību", ko tie visi ir "krievu vatti". Nikona hronika, kurā uzskaitītas netālu no Vasknarvas dzīvojošās tautas, 1558. gadā nepiemin krievus, bet runā par tautu, sauktu par Batiem.

Voti viduslaikos

Pirmo reizi voti tiek minēti hronikā, kas vēsta par voti dalību Polotskas kņaza Vseslava kampaņā pret Novgorodu 1069. gadā. Armija tika sakauta un daudzi no votiem mira. 12.gs. vidū (1149) voti kopā ar novgorodiešiem cīnījās pret jamu cilti. Laika posmā no 1164 līdz 1181 parādījās pāvesta Aleksandra III zviedru bīskapam Stefanam adresētā bulla, aicinot pievērst "Vatlandes pagānus" kristietībai.
1225. gadā divi vācu feodāļi no Igaunijas informēja pāvestu par karēļu, ižoru un votu vēlmi pāriet katoļu ticībā. 1230. gadā pāvests Gregorijs IX lika zviedru arhibīskapam aizliegt visiem kristiešiem, draudot ar ekskomunikāciju, pārdot pagāniem-votlandiešiem ieročus, dzelzi un koka izstrādājumus, "lai tie ienaidnieki nevarētu iznīcināt Kristus ticību".
1237. gadā seko jauna pāvesta bulla, kurā viņš pavel izsludināt krusta karu pret pagāniem un viņu krievu sabiedrotajiem. 1240.-41.gg. ziemā Livonijas krustneši iebruka Vota zemē un uzceļ Koporjes cietoksni. 1241. gadā Aleksandrs Ņevskis, apvienojot novgorodiešus, Ladogas iedzīvotājus, karēļus un ižoras, atguva Koporjē no iebrucējiem un nonāvēja tos votus un čudj, kuri pārgāja kalpot vāciešiem.
1255. gadā no Votu, Ižoras u Karēlijas zemēm tika izveidota jauna katoļu diecēze, kuru vadīja Hamburgas priesteris Frīdrihs Gazeldorfs, saņēmot titulu "Karēlijas bīskaps". 1260. gados. Jaroslava Gudrā "Ielu seguma uzturēšanas un atjaunošanas hartā" ("Устав о мостех") pirmo reizi sastopams termins "Vočskaja sotņa (simtnieks)"
1338. gadā zviedri no Viborgas uzbruka Votu zemei. Zemes aizsardzība bija labi organizēta, tāpēc zviedrus, "tiem neko nepaņemot", drīz vien sakāva Koporje cietokšņa garnizons.
1348. gadā zviedru karalis Magnuss ar lielu armiju iebruka Novgorodas īpašumos un sāka kristīt votus. Daži no viņiem pakļaujas, citi organizēja pretestību, bet tika ātri sakauti.
1384. gadā novgorodieši nodibināja Jamas pilsētu (tagadējo Kingisepu). 1397. gadā Vācu ordeņa vienība uzbruka Vodskajai pjatinai (Votu novadam) un izpostīja Jamas pilsētas apkārtni. 
1421.g. starp Livoniju Novgorodas republiku tika noslēgts Narvas miera līgums. Ordenis t.s. atzina Novgorodas republikas robežu, tādejādi atsakoties no pretenzijām uz Votu zemi (Vodskaja pjatina). Pamiers turpinājās līdz 1440.gadam, kad šķietami nenozīmīgs konflikts izprovocēja Līvonija-Novgorodas 1443-1448.gg. karu.
Konflikta pamatā bija grāfa Gergarda fon Kleves kalpa Itoļkas Rugodiveca nogalināšana Jamburgā (Jama, Kingisepa). Konflikts sākās ar ekonomiskajām sankcijām, bet beidzās ar vairākām sadursmēm, kuru laikā tika pamatīgi izlaupīta abu karojošu pušu pierobeža.
1443.gadā negaidot setisfakciju grāfs fon Kleve ar algotņu palīdzību uzbruka Jamas cietoksnim, nodedzinot un izlaupot cietokšņa apkārtni. 1444.gada sākumā novgorodieši iebruka Livonijas zemēs un izlaupīja Narvas apkārtni un Peipusa ezera piekrasti.
Tai pašā 1444.g. pie Jamas cietokšņa parādījās pats tā laika ordeņa mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs ar ‘artilēriju’. Cietokšņa aplenkums ilga 5 dienas, bet pilsētu ieņemt neizdevās. Tā vietā bruņinieki izpostīja Votu, Ižoru zemes un Ņevas upes krastus.
Šī karagājiena laikā uz Livonu tika atdzīti ap 3000 votu, kurus sākumā izmantoja Bauskas pils celtniecības pabeigšanai, bet vēlāk izmitināja Bauskas apkārtnē, kuru ievērojami patukšojuši bija kari un mēra epidēmija. 
1478. gadā Maskavas lielkņaziste pievienoja sev Novgorodu, sadalot tās zemes piecās administratīvajās vienībās, no kurām viena kļuva pazīstama kā "Vodskaja (Votskaja) Pjatina". 1484. un 1488. gadā liels skaits votu tika pārvietoti uz Centrālo Krieviju, un to vietā tika ievesti krievu kolonisti.

Zviedru laiki Ingrijā

Pēc Krievijas sakāves Livonijas karā un Stolbovas miera līguma parakstīšanas (1617) gandrīz veselu gadsimtu Votu zeme piederēja Zviedrijai. Šis reģions, kura robežas bija Ladogas ezers un Narvas upē ietekošā Plīses upe, kas kopš neatminamiem laikiem atdalīja Gdovas apgabalu no Ivangorodas apgabala, gan civilajā, gan baznīcas pārvaldē bija pievienota Igaunijas.
Narva kļuva par gubernatora, vēlāk arī superintendenta mītni, kā nozīmīgākā šī reģiona pilsēta. Drīz tika veikti pasākumi, lai atdzīvinātu tirdzniecību un rūpniecību Baltijas reģionā. Zviedru karaļa Gustava II Ādolfa nolūks bija pārvilnat tirdzniecību no Savolaksas un Karēlijas uz dienvidu pierobežas pilsētām, lai piešķirtu tām lielāku nozīmi un palielinātu viņu aizsardzības līdzekļus: tāpēc viņš tām piešķīra ostas tiesības.
Ar 1617.g. Saeimas lēmumu Narva, Ivangoroda, Jama, Koporje, Keksholma un Orešek tika pievienoti Zviedrijas pilsētu skaitam, kuriem bija atļauts sūtīt savus kuģus uz ārzemēm. 1693. gadā apkopotajā ziņojumā par karalistes iekšējo stāvokli Narva un Nienšanca tiek minēti starp pilsētām, kur tika uzbūvēti labi un skaisti kuģi, un tiek parādīts, ka gan Nienšancā, gan Narvā tika uzceltas izcilas kokzāģētavas, kas no Krievijas saņēma kokmateriālus.

Votu zeme Krievijas impērijas sastāvā

Ziemeļu kara laikā (1700-1721) šī zeme atkal mainīja īpašniekus. Pēc smagām cīņām cars Pēteris Lielais uz savām zemēm nodibināja Sanktpēterburgas pilsētu (1703), un liels skaits votu tika izsūtīti uz Kazaņu.
Pēc Ziemeļu kara un Pētera Lielā uzvarām visa Krievija tika sadalīta astoņās provincēs. Somu līča dienvidu piekraste kļuva par daļu no Ingermanlandes provinces. Zemes gabalus gar piekrasti Pēteris I ziedoja tuvākiem atbalstītājiem. Par pirmo Ingermanlandes provinces ģenerālgubernatoru kļuva kņazs A.D. Menšikovs,
19.gs. otrajā pusē. Krievijā pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās ekonomikas augšupeja. Zemnieku amatniecība, kas vienmēr pastāvējusi Votu zemē, it īpaši zveja, ir ievērojami paplašinājusies un sākusi aktīvi attīstīties. Kļuva ļoti pieprasīta piekrastes kravu pārvadāšanas kuģošanai. Tās attīstība prasīja jaunus burāšanas speciālistus - ločus, kapteiņus, utt.
Radās ideja izveidot jūrskolu, kas tika atvērta Ustjē ciematā 1886. gadā ar plašu zemnieku atbalstu, kuru dēli arī kļuva par šīs skolas audzēkņiem. Tur mācījās zemnieku jaunatne, dienvidu piekrastes zvejnieku bērni. Pirms 1861. gada zemnieku reformas vietējie zemnieki strādāja uz muižnieka zemes vai muižnieku rūpnīcās un fabrikās. Daži, kas nodarbojās ar amatniecību, klaušās negāja, bet maksāja nodevas.
Pēc reformas strādnieku skaits stikla rūpnīcās pieauga, kas kopš 19.gs beigām piederēja Ziemeļu stikla rūpniecības biedrībai. Zemnieki devās strādāt uz Sanktpēterburgu (Petrogradu), Kronštati, viņi arī meklēja iespēju nopelnīt naudu uz vietas. Pastāvēja arī citi peļņas avoti - galdniecība, keramika, kurpju izgatavošana, krāsns mūrēšana, mežizstrāde, kokmateriālu plostošana, malkas piegāde uz Sanktpēterburgu, Kronštati un Oranienbaumu.

Votu likteņi PSRS laikos

Padomju varas laikā daļa votu zemnieku tika deportēti, bet pārējie ar varu tika sadzīti kolhozos. Votiem tika ierobežota laivu izmantošana, makšķerēšana un vietējās amatniecības attīstība. Tas viss piespieda cilvēkus doties prom uz pilsētām. 20.gs. 20.gados votu apdzīvotās vietas apmeklēja D. Zolotareva ekspedīcija. Pēc ekspedīcijas materiālu publicēšanas visi ekspedīcijas dalībnieki tika represēti, un pēc tam sākās mērķtiecīgas votu tautas represijas. Kopš 1937. gada votu tautību vairs neiekļāva iedzīvotāju skaitīšanā.
Otrā pasaules kara laikā votu apdzīvotās teritoriju nonāca aktīvās frontes līnijā. Kad vācu iebrucēji atkāpās, votus, kā arī ingermanlandes somus un ižoras evakuēja uz Somiju. Tikai no trim ciematiem (Lužici, Peski un Krakolje) tika izvesti 800 cilvēki. Pēc kara padomju varas iestādes pārvietoja iedzīvotājus, kuri atgriežas savās zemēs no izsūtījuma, pa visu lielo PSRS valsti. Tikai pēc 1956. gada daži no viņiem varēja atkal atgriezties dzimtenē, bet līdz tam laikam viņu mājās jau dzīvoja citi cilvēki...

Jaunie laiki

Pašlaik votu ciematos (Krakolje un Lusatia) notiek aktīvs darbs, lai saglabātu un attīstītu votu valodu un kultūru. Katru gadu, kopš 2000. gada, jūlijā, Lužitsas ciematā notiek votu svētki ‘Лужицкая складчина’ (Luzickaja skladčina / Saiets Lužicas ciemā). To bieži sauc par "ciema svētkiem", jo jauna tradīcija saistās ar par Lužicas ciema pirmo pieminēšanu dokumentos – 1500.g ‘nodokļu’ grāmatā. Svētku programmā tradicionāli ir iekļauti stāsti par votu seno un mūsdienu vēsturi, ciema dzīvi un tā iedzīvotāju likteņiem, folkloras kopu priekšnesumus un kopīgu mielastu.
2003. gadā festivālā pirmo reizi tika prezentēti votu ģerbonis, himna un karogs. 
Ust-Lugas ciema skolā tika izveidots bērnu votu ansamblis "Linnud" (Putniņi), kurš veiksmīgi uzstājas gan ciema svētkos, gan arī citos festivālos. Skola periodiski notiek nodarbības votu valodā bērniem.

Votu kultūras muzejs Lužicas ciemā

1997. gadā Lužicas ciemā tika izveidots pirmais Votu muzejs. Muzejā T. Jefimova un citi ciema iedzīvotāji savāca 70 pirmskara laika eksponātus un vairāk nekā 200 fotogrāfijas. Muzejs kļuva par bāzi etnogrāfiskā materiāla vākšanai, arhīvu apkopošanai un sistematizācijai, kā arī vodu ģimeņu ģenealoģijas izpētei.
Kopš 1998. gada Votu kultūras muzejs tika atjaunots 3 reizes. Nenoskaidrotos apstākļos nodega pirmie divi muzeji. Pašreizējā muzeja ēka tika atjaunota tikai 2013. gadā.
2005. gadā tika reģistrēta NVO ‘Votu kultūras biedrība’. Biedrības mērķis ir kultūras un izglītības pasākumu organizēšana, kuras ietvaros tiek organizētas foto un mākslas izstādes, tautas mūzikas koncerti un daudz kas cits.
Biedrība aktīvi nodarbojas ar grāmatu izdevniecību. Jau izdotas šādas grāmatas - ‘Votu pasakas’, krāsojamā grāmata bērniem, bērnu grāmata par Votu tautas kostīmu, vairāki votu kalendāri, etnogrupas Bestiarij (Maavyachi) audio diski ar votu dziesmu un melodiju muzikālo adaptāciju ierakstiem.
Kopš 2000. gada Lužicas ciemā tiek rīkots "Luutsa vakkavõ" - "Lužickaja skladčina".
2001. gads - Sanktpēterburgas valodnieka un votu valodas entuziasta Mehmeta Muslimova vadībā tika atjaunota votu valodas pasniegšana Sanktpēterburgā (pirmie kursi notika 1994. gadā).
2002. gads - Votu simbolu (karoga un ģerboņa) izveide. Votu simbolika tiek aktīvi izmantota visos votu pasākumos. Vota karogs ir balts trīsstūris uz zila fona, kas vērsts uz leju; uz balta lauka ir attēlots sarkans krusts. Krusts atdarina akmens krustus vecajās kapsētās Ingermanlandes rietumos.
2004.-2007.gg - notiek entuziastu iniciētā ‘Votu projekta’ foto un mākslas izstāžu sērija ‘Vađđamaa – Водская земля’ (Votu Zeme).
2004. gads – ‘Votu projekta’ entuziasti izdeva pirmo pasaku grāmatu votu un krievu valodās – ‘Vađđa kaazgõt’.
2005. gada 26. aprīlī ‘Votu projekta’ dalībnieki reģistrēja NVO ‘Votu kultūras biedrība’.
2005.gadā ‘Votu kultūras biedrība’ sāka izdot votu laikrakstu "Maaväci" ("Zemes cilvēki"), kura materiāli tika publicēti votu un krievu valodās. Vēlāk tika izveidotas arī 2 mājas lapas - vadjamaa.narod.ru un vatland.ru.
2006.gadā T. Jefimova Lužicu ciematā izveidoja otrā Votu kultūras muzeja ekspozīciju. Uz muzeja bāzes tika rīkotas novadpētniecības stundas, tradicionālās amatniecības sun nacionālās virtuves meistarklases. Veiktas muzeja eksponātu fotofiksācija un mērījumi. Dažus eksponātus palīdzēja atjaunot Sanktpēterburgas speciālisti.
2008. gadā ‘Votu kultūras biedrība’ aktīvi vāca nepieciešamos dokumentus, lai panāktu votu iekļaušanu Krievijas Federācijas pamatiedzīvotāju vienotā sarakstā.
2008. gada 13. oktobrī ar Krievijas Federācijas valdības dekrētu "Par grozījumiem Krievijas Federācijas pamatiedzīvotāju mazākumtautību vienotajā sarakstā" votu tauta tika iekļauta Krievijas Federācijas pamatiedzīvotāju vienotajā sarakstā.
No 2009.gada YouTube vietnē darbojas kanāls Runosepp, kur publicē videoklipus ar votu mūzikas kultūras un valodas stundām.
2010. gads - tika izdota grāmata VAD`DʻA KRAZGÕTTAVÕ CIRJA. ВОДСКАЯ КНИЖКА-РАСКРАСКА (Votu krāsojamā gŗamata).
Kopš 2010. gada ‘Votu kultūras biedrība’ strādā pie virtuālā Votu kultūras muzeja izveides.
Sākot ar 2011.gadu katru jūniju Krakolje ciemā notiek votu valodas vasaras skola, kuru organizē Tartu Universitāte.
2012.gadā tika izdota grāmata ‘Votu papīra lelle’.
2014.gadā tika izdota pirmā ‘Votu valodas mācību grāmata’ (autori O. Konkova un N. Djačkovs).
2014. gadā Ļeņingradas apgabala ižoru apvienība "Soikkula" un ‘Votu kultūras biedrība’ vērsās pie visām Krievijas un ārvalstu organizācijām ar aicinājumu suomugru tautām atbalstīt votu un ižoru tradicionālās apdzīvotās teritorijas un kultūras mantojuma saglabāšanu, lai novērstu šo tautu izzušanu.
Kopš 2015. gada Votu kultūras muzejā Lužicu ciemā notiek regulāri votu valodas kursi, kurus vada pasniedzējs N.Djačkovs.
2017. gadā tika izdota ‘Votu valodas darba burtnīca’ - vingrinājumu krājums "Votu valodas mācību grāmatai" (autore O. Konkova).

Ustj-Lugas tirdzniecības osta un voti

Daudziem izdevās atgriezties dzimtajos ciematos. Likās, ka vissliktākais ir jau aiz muguras. Bet negaidīti voti atkal kļuva par savas zemes stratēģiski nozīmīgas atrašanas vietas ķīlniekiem. Pirms vairākiem gadiem kompaktās votu apdzīvotās teritorijā rajonā sākās lielas Ust-Lugas tirdzniecības ostas būvniecība. Kā teica viens votu pārstāvs: "Vispirms mums atņēma mežu, tagad atņēma arī jūru!"
Tautai, kura gadsimtiem ilgi dzīvoja no zvejas, kuras mājas atrodas Somu līča krastā, tagad ceļu līdz jūrai šķērso dzelzs žogs un aizsargi. Tēvu, vectēvu un vecvectēvu rokām uzceltā vecā akmens piestātne tika aizbērta un nolīdzināta ar zemi. Noslēpumaini akmens apļi krastā, kurus pētnieki nepaspēja izpētīt, tika norakti ar ekskavatoriem.
Tika pārrakti visi apūdeņošanas kanāli, kas novirzīja ūdeni no meža un laukiem, kā rezultātā visa teritorija pamazām tiek pārpurvota. "Baltais" priežu mežs tika izcirsts un atstāts pūt. Viens vietējais vecais vots, iegājis mežā, pārnāca mājās, nolikās slims un turpināja atkārtot: "Barbari, barbari" ... 
2003. gadā sērijā "Tautas un kultūras" tika izdota grāmata, veltīta Baltijas un Somijas tautām. Šeit ir citāts no nodaļas "Voti un Ižoras": "... Mūsdienās šo tautu skaits ir tik mazs, ka 1989. gada tautas skaitīšanas laikā voti atkal netika iekļauti oficiālajos ziņojumos, un apmēram 700 cilvēku sevi nosauca par ižorām. Voti pašlaik ir iekļauti mazo un apdraudēto Krievijas tautu sarakstā, un viņiem tiek piešķirtas noteiktas privilēģijas, viņu kultūras saglabāšanai tiek pievērsta īpaša uzmanība ...
‘Vai tā tiešām ir?’ – vaicā vienā no Ingrijas votu kultūras atdzimšanas aktīvistiem Jekaterina Kuzņecova no Narvas.

Avoti

  1. Финно-угорские племена в составе древней Руси: К истории славяно-финских этнокультурных связей: Историко-археологические очерки. Е.А.Рябинин. СПб.: Издательство С-Петербургского университета, 1997.

  2. Вотская и Ижорская земля Новгородского государства. С.С.Гадзяцкий,"Исторические записки", Изд. Ак. Наук, 1940. 

  3. Историческая география летописной Руси, В. И. Паранин. "Карелия", Петрозаводск, 1990.

  4. Известия о Петербургском крае до завоевания его Петром Великим. Я.К. Грот (1845 -1890). журнал "Санкт-Петербургские епархиальные ведомости", 2003.

  5. Южный берег Финского залива. Историко-этнографический очерк. В.П.Того.

  6. Vadjalastest Narvas 1549 aastal. P.Ariste. Keel ja kirjandus 9, 1958.

  7. Votic graves in North-East Estonia (9th - 16th centuries AD). P.Ligi. Munasaga teadus 2. Eesti teaduste akadeemia ajaloo instituut. Tallinn 1993.

  8. Vadjalaiset ja izurlaiset XVIII saj. lõpul. E.Öpik. Etnografiilisi ja lingvistilisi materiale Fjodor Tumanski Peterburi kubermangu kirjelduses. Tallinn, 1970.

  9. The Finno-Ugric World. Editor-in-Chief: György Nanovfszky. Teleki Laszlo Foundation, Budapest, 2004

  10. От ордена осталось только имя… Судьба и смерть немецких рыцарей в Прибалтике. Вебер. Д.И., Филюшкин А.И., Санкт-Перербург, Наука, 2018