KRIEVIŅU
tautastērps
Somugru mitoloģijas ietekme uz tautas tērpa izskatu
Jautājums par krieviņu tautas tērpa darināšanu šķiet samērā skaidrs? Nebūt ne. Sāksim no paša sākuma – kas ir krieviņi? Krieviņi ir dienvidvotu pēcteči un ir rados ar igauņiem, lībiešiem, ižorām, somiem, u.c. Baltijas somugru valodu saimi pārstāvošajām tautām.
Visa somugru tautu kopiena – no Urāla kalniem līdz pat Skandināvijai – saglabāja ļoti arhaiskus priekšstatus par Pasaules uzbūvi un labo un ļauno garu ietekmi uz cilvēka dzīvi. Tas nozīmē, ka katrs sevi cienošs Zemes iemītnieks ik mirkli pakļauts labo un ļauno garu ietekmei.
Ļaunajiem gariem, lai nodarītu cilvēkam un viņa saimniecībai lielāku postu, noteikti jāiekļūst mājā vai jāpiekļūst tuvāk cilvēka ķermenim. Tāpēc tradicionāli cilvēka aizsardzības sistēmai no ļauniem gariem bija izveidoti 2 aizsardzības līmeņi:
-
Mājas sienas un apģērbs (t.s. durvis, logi, pogas, jostas, utt.)
-
Maģiskās zīmes, kuras pilda ‘slēdžu’ funkciju vietās, kur var rasties ‘šķirbas un plaisas’ – virs durvīm, ap logiem. Šim pašam nolūkam kalpo arī (a) kreklu aproču un apkakles izšuvumi, auskari, jostas, lakati, lentes, (b) amuleti un (c) pie apģērba piestiprināti metāla izstrādājumi – monētas, zvārguļi u.c. graboši priekšmeti, kas rada troksni un, tādejādi, atbiedē ļaunos garus.
Tā, apģērbs pasargā ķermeni no kopējas ietekmes, maģiskie ornamenti ‘piesedz’ visus iespējamos caurumus, lai pa tiem nevarētu iesprukt neviens, pat vismazākais ļaunais gariņš, bet zvārguļi veido skaņas vibrācijas mākoni un aizbiedē arī pašus uzbāzīgākus mošķus!
Telpu un dvēseles attīrīšanu no ļaunā ar skaņas palīdzību mēs joprojām varam sastapt hinduismā, vairākos šamaņu kultos un pat kristietībā, kur viena no lielā baznīcas zvana funkcijām ir garīgā attīrīšana ar skaņas vibrācijām.
Kāpēc tik garš ievads? Tāpēc, ka tādā paradigmā katram sīkumam ir iela nozīme un tam visam būtu jāatspoguļojas arī tautas tērpā, vai ne?
Ja mēs vērīgi ieskatīsimies votu un ižoru tautas tērpos, atradīsim daudz šķietami lieku un traucējošu tērpa elementu. Šo elementu galvenā funkcija ir aizsardzība:
-
Izšūtas krekla aproces un apkakle sargā kakla un roku zonu;
-
Sapana izmērs un valkāšanas īpatnības (galvassega, kas aizsedz lielāku daļu muguras un stiepjas gandrīz līdz zemei) sargā sievietes matus, galvu, muguru, krustus, utt.;
-
Divi, vienā pusē nesašūtie (labais un kreisais sāns) svārki tiek valkāti, lai nosegtu abus sievietes sānus;
-
Tērpā ir sastopami arī ausu, kakla, kāju, u.c. aizsegi;
-
Un, protams, monētas, vara, bronzas, sudraba rotas, zvārguļi, u.c., lai staigājot radītu troksni un ar skaņu atbiedētu ļaunos garus;
-
Priekšauts un jostas, vairāki lakati un lentes kalpo kā papildus ‘savilcēji’, lai apģērbs neplīvotu vējā un nejauši neatsegtos kāda cilvēka ķermeņa daļa.
Šādi ‘nopakots’ tērps ir visai izplatīta parādība visu somugru tautu vidū. Ko lai piebilst? Kāda ticība – tāds apģērbs!
Raugoties uz A. Pecolda akvareli rodas sajūta, ka sievietes izskatās ‘paplikas’ un takai daļēji atbilst tradīciju kanoniem. Ja pieņemam, ka votu pēcteči saglabāja savu valodu līdz pat 19.gs. sākumam, būtu loģiski pieņemt, ka arī savu tautas tērpu (kā daļu votu tradicionālas Pasaules uztveres veida) viņi turēja godā līdz tam pašam laikam. Tad ar dzimtbūšanas atcelšanu un tai sekojošo industrializāciju un izglītības izplatīšanos notika pēdējais straujais asimilācijas vilnis un jau Ferdinands Johans Vīdemans 1871.gada ekspedīcijā secināja, ka Krieviņu novadā vairs nepalika neviena krieviņu valodas pazinēja un tautas tērpa valkātāja...
Ko mēs zinām par krieviņu tautas tērpu?
Krieviņu tautas tērpa rekonstrukciju ir iespējams veikt tikai velkot analoģijas ar votu un ižoru tautu un viņu tautas tērpu attīstības posmiem. Tikai tā var pus līdz ticami interpretēt skopas liecības un attēlus, ko mums atstāja 18.gs beigas un 19.gs. sākumā dzīvojoši vietējie muižnieki, mācītāji un gleznotāji.
Mēs zinām, ka daudzi pētnieki identificēja krieviņus kā votu pēctečus balstoties uz saglabājušās krieviņu leksikas bāzes. Ņemot vērā krieviņu izcelsmes vietu – Jamburgas, jeb pašreizējās Kingisepas apkārtni – zināms, ka tajā apvidū joprojām ir dzīvs īpatns dialekts, kur sastopama gan votu, gan ižoru leksika.
Arī kultūras ziņā tas tiek raksturots kā abu etnosu augstas intensitātes kontaktu reģions. Tātad, varam pieņemt, ka uz Bauskas apkārtni atceļoja abu tautu pārstāvji (dienvidvoti, ižoras), un te, absorbējot abu kultūru spilgtākas un noturīgākās iezīmes, kļuva par jaunu subetnosu - krieviņiem.
Tāpēc paskatīsimies uz krieviņu tērpa rekonstrukciju caur multikulturālo prizmu, paturot prātā arī Zemgales reģionālas īpatnības, pretstatā citiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem.
Tātad, krieviņu tērpu apraksti mums pārsvarā ir zināmi no 18.gs beigās un 19.gs. sākumā dzīvojošo vietējo muižnieku un mācītāju komentāriem un 3 attēliem. Nav daudz, bet, izmantojot salīdzinošo metodi, pietiekami, lai izveidotu priekštatu par 18-19.gs.krieviņu tautas tērpa pilnu versiju.
Kā ģērbās krieviņu vīrieši?
Pirmā vizuālā liecība par krieviņu vīriešu tautas tērpu atrodama 1790. gadā Johana Kristofa Broces izdotajā Monumentā (III. Sējums, Nr. 100), kur viņš ievietoja arī krieviņu etnogrāfiskā tērpa zīmējumu ar parakstu ‘Kurzemes zemnieks (no krieviņiem) no Saules muižas’ (attēla vidū).
Johans Kristofs Broce. Monuments (III. Sējums, Nr. 100)
Kurzemes zemnieks (no krieviņiem) no Saules muižas
Aplūkojot latviešu vīriešu tērpus no citām Latvijas vietām, piemērām latviešu zemnieka no Sesavas tērpu , redzam, ka jau 18.gs. beigās krieviņu vīrieši vizuāli praktiski ne ar ko neatšķiras no saviem latviešu kaimiņiem.
Johans Kristofs Broce. Monuments (III. Sējums)
Zemnieks un zemnieku zēns no Sesavas Kurzemē.
Velkot paralēles ar votu etnisko dzimteni redzam, ka arī liels Ingrijas votu pētnieks Fjodors Tumanskis 1780-jos gados rakstīja, ka ‘Kādreiz pagātnē, votu vīriešiem bija tikai viņiem raksturīgs tērps, bet tagad viņi ģērbjas līdzīgi krievu zemniekiem. Vienīgā atšķirības zīme, kas palika, bija cepure ar sarkano augšdaļu – kas nebija raksturīgi ne krievu, ne somu tērpu kompleksam’.
1800-1810.gg. rakstiskie avoti Bauskas apkārtnē norāda uz šādām krieviņu vīriešu tērpa atšķirībām, ko, tiesa, 19.gs. sakumā turpināja valkāt tikai gados vecāki vīrieši – (a) kreklus ar sarkaniem un ziliem vilnas diegiem izšūtajām apkaklēm un (b) īsos brūnos vai garos tumši-brūnos vīriešu svārkus. Bet jau 1846.g. A.Pecolda akvarelī redzam krieviņu vīrieti tradicionālajos latviešu pelēkos vīriešu svārkos.
Augusts Georgs Vilhelms Pecolds
1846. gada akvarelis ar krieviņiem tautastērpos
Arheoloģijas un etnogrāfijas rakstu krājumā Nr.7 (1966.gads) lasām, ka Zemgales, t.s. krieviņu, tērpu rakstu un krāsu palete atšķiras no pārējo Latvijas novadu darinājumiem pateicoties straujai rūpniecības un tirdzniecības attīstībai Kurzemes hercogistē. Kurlandiešiem bija pieejamas modernākas aušanas iekārtas un ķīmiskie krāsu pigmenti, parādījās ornamentu grāmatas no Rietumeiropas, cilvēki kļuva turīgāki un vairāk sekoja modei. Iespējams, tieši ar to var skaidrot brūno vīriešu svārku valkāšanu.
Doktora Fr. Krauzes uzdevumā kāds G.fon Giļdenštube 1843.g. piefiksēja atsevišķu krieviņu vīriešu tautas tērpu daļu nosaukumus, bet J. Šegrēns – papildināja šo sarakstu ar citām vīrieša tērpa detaļām:
-
Vīriešu krekla nosaukums kiut (izrunāts kā kijut, bet sievietēm - kiuting) ir līdzīgs vēlākam krekla nosaukumam votu valodā - čiuto. Šis krekls ar taisnu izgriezumu pa vidu krūtīm bija šūts no balta audekla. ar apkakli izšūtu ar sarkanu un zilu vilnu. A.Pecolda zīmējumā papildus izšūtai apkaklei ir arī 2 krāsaini aizsienamie pušķīši.
-
Virs krekla tika valkāts gari (īsi) brūni / tumši brūni svārki, ko sauca par wita vai witen (viita, ižoru un somi valodā) vai amme (kā igauņu valodā).
-
Ziemā krieviņi (līdzīgi leišiem) nēsāja baltus aitas ādas kažokus ar melnām apmalēm.
-
Kādreiz krieviņu vīrieši nēsāja īsas bikses, zeķes un kurpes, vēlāk nomainot kurpes pret zābakiem – sabakad, vai zabakad (no latviešu ‘zābaks’).
-
Pie labajiem sāniem tika nēsāts nazis. Uz 1846.gadu palika tikai josta.
-
Galvā nēsāja cepures, ko sauca par kappaļuš (no poļu valodas?) vai kapper.
Apkopojot iepriekš minēto secinām, ka krieviņu vīriešu tautas tērpa komplekss izgāja no aprites vismaz 18.gs. vidū. Atsevišķi elementi – brūnie svārki, un izšūtais krekls noturējās līdz pat 19.gs 20.gadiem.
Krieviņu vīriešu tautas tērpu stipri ietekmēja latviešu un vēlāk arī Rietumu modes tendences. Iespējama arī neliela igauņu tradīciju ietekme, jo Jamburga atradās netālu no Igaunijas robežas, kā arī vairāki pētnieki par krieviņu izcelsmi minēja stāstu par to, ka pēc kārtējā mēra epidēmijas uzliesmojuma no Ēzeles salas (tagadēja Saaremaa), kāds vietējais muižnieks atveda uz Bauskas apkārtni dzimtcilvēkus igauņus un izmitināja 6 saimniecībās. Ja tā ir taisnība, tad šie igauņi ar laiku varēja integrēties krieviņu sabiedrībā ar savu materiālās kultūras pienesumu.
Ar kādu apģērbu lepojās krieviņu sievietes?
Pirmā vizuālā liecība par krieviņu vīriešu tautas tērpu atrodama 1790. gadā Johana Kristofa Broces izdotajā Monumentā (III. Sējums, Nr. 100), kPriekšstatu par krieviņu sieviešu tautas tērpu var smelties 3 bildēs, kuras tapa 1805, 1846 un uzlabotā variantā 1861.gadā lielajam atlantam ‘Krievijas impērijas tautas’, kā arī 3 rakstu fragmentos, kas tapa tajos pašos gados. Un, protams, salīdzinoša metode, aplūkojot tērpu variantus un to lokalizāciju Ingrijas votiem un ižorām.
Pazīstamākais zināšanu avots par krieviņu sieviešu tautas tērpu ir A.Pecolda akvarelis un tā uzlabotā versija lielajam atlantam ‘Krievijas impērijas tautas’. Acīm redzami, ka par drošāku avotu jāuzskata 1846.gada akvareli, kas tapa uz vietas Jaunsaulē. 1861.gada variantu sagatavoja cits mākslinieks ar mērķi padarīt bildi krāšņāku. Par to liecina arī lībiešu sievietes brunču musturs, kas precīzi atgādina krieviņu sievietes svārku ornamentu un krāsas.
ur viņš ievietoja arī krieviņu etnogrāfiskā tērpa zīmējumu ar parakstu ‘Kurzemes zemnieks (no krieviņiem) no Saules muižas’ (attēla vidū).
Augusts Georgs Vilhelms Pecolds
1846. gada akvarelis ar krieviņiem tautastērpos
Lībieši no Irbenes ciema un Krieviņi no Nei-Rādenes ciema (Jaunsaule)
‘Krievijas impērijas tautas’ / «Peuples de la Russie», Saint-Petersbuorg, 1861
Rūpīga krieviņu sievietes tautas tērpa izpēte piedāvā sarežģītāku atbildi uz jautājumu par krieviņu izcelsmi. Interesanti, ka krieviņu tautas tērpa analogu votu tērpos nav. Bildē ir sarindota votu tautas tērpa evolūcija no arheoloģiskā līdz 20.gs. sākumam.
2.Zemgales Krieviņu ražas svētku saiets Bauskas pilī. 2019.g.
Sievas tautas tērps izskatījās šādi:
-
sievietes valkāja baltu linu kreklu, kas dekorēts ar izšuvumiem ar līkloču rakstu uz pleciem un saukts par kiuting (izrunāts kā kijuting).
-
Kiuting izgriezumu sasprauda ar sprādzes vai saktas palīdzību, kuras tika darinātas no sudraba, dažreiz ar mazo zelta saktiņu pa vidu un saucās solk (sjoļk). Vecsaules draudzes mācītājs Kārlis Lucavs minēja arī citu sprādzes nosaukumu – brezi (no vācu bretz – sprādze, sakta)
-
Virs krekla sievietes valkāja labajā sānā nesašūtu vilnas apvalku (līdzīgs segai ar vienu plāno lencīti uz labā pleca), sauktus par ursk. Kaiserlings un Deršau savā 1802.g. iznākušā ‘Kurzemes guberņas aprakstā’, atsaucoties uz fon Rekkes sniegto informāciju min šādas ‘segas’ zilo krāsu, bet Vecsaules draudzes mācītājs Kārlis Lucavs 1810.g. un J. Šegrēns 1846.g. savā pārskatā runā par krāsaino rūtaino auduma gabalu ar dzeltenām un zilām, sarkanām un baltām rūtīm, vaļējo labo sānu un plato brūno strīpu gar ursk apakšmalu. Gan fon Rekkes, gan Lucava un Šegrēna pierakstos rakstīts, ka labajā (vaļējā) ursk sānā bija redzams krekls kiuting un pa virsu ursk uzsieta šaura sarkanā josta kas kādreiz tika taisīta no gludas un spīdīgas ādas ar virsū uzšūtām rotām.
-
1846.g. sievietes atcerējās (un to apstiprina ar 1805.g. zīmējums no ‘Kurzemes guberņas apraksta’), ka kādreiz virs urks tika nēsāti plati (mēteļa tipa) svārki zilā krāsā ar sarkano vilnas apmali un ar apakšmalā piekārtiem maziem zvārgulīšiem (бубенчики).
-
Vēl viena svētku tautas tērpa neatņemama sastāvdaļa bija muslīna priekšauts baltā krāsā ar sarkanu vilnas apakšmalu.
Krieviņu sieviete tautas tērpā, Kurzemes guberņas apraksts, 1805.g.
-
Kājās vasarā tika nēsātas pastalas un balta auduma zeķes, bet ziemā krāsainas izšūtas vilnas zeķes un kurpes. Runā, ka senāk ziemā nēsāti īpaši apstrādātas ādas zābaciņi (сафьяновые сапожки) ar augstu papēdi.
-
Uz galvas precētās sievietes vilka lielu krāšņi izšūtu caurspīdīgu lakatu, sauktu par sappan (sapans). Sappan nosedza visu galvu, plecus un daļu muguras. Zem sappan tika vilkta apakšcepure, pie kuras ar grezni rotātu sudraba matu adatu sappan tika piesprausts. Pie sudraba adatas abiem galiem stiprinājās mazi zvārguļi. Ziemā un vējainā laikā pa virsu sappan tika uzsiets krāšņs lakats, lai sappan neplīvotu vējā.
Krieviņu sapanu paraugi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krātuvē
-
Neprecētas meitas pina bizi, vilka galvā latviešu tipa kroņus ar garu lenti aizmugurē. Šādas lentes ir sastopamas vairāku somugru tautu kostīmos un kalpo muguras aizsardzībai. Līdzīgas lentas valkāja arī lībiešu meitas.
Lībiešu krasta sievietes kronis ar lenti
Ejot pie vīra, sievai vajadzēja vilkt mugurā 3 pilnus tautas tērpa komplektus un vilkt nost pa vienam katru nākamo svētdienu. Tādu pašu tērpa komplektu sievai vajadzēja uzdāvināt savai vīramātei un apdāvināt arī citus vīra radus ar pirkstaiņiem, vilnas zeķēm un krekliem kiuting. Meitenēm vajadzēja labi pastrādāt, lai kārtīgi sagatavotos precībām!
J. Šegrens savā atskaitē īpaši pasvītroja, ka 1846.g. (t.i. Šegrēna ekspedīcijas laikā) sieviešu tērpa komplektācija un rotas sastāda tikai ¼ daļu no tā, kas ir bijis agrāk. Sevišķs greznums bija lielas saktas darinātas no sudraba uz zelta. 1812.g., kad franču iebrucēji pieprasīja maksāt kara kontribūciju, krieviņu sievietes savas dārglietas zaudēja. Kas to lai zina, var būt kādā Francijas lauku īpašumā joprojām glabājas senas Zemgales krieviņu sievu rotas?
Plaši izplatītas Igaunijas teritorijā lodīšu tipa krelles ('krelles ar lielām bumbiņām’ ) Latvijas teritorijā ir sastopamas Zemgalē un Lielvārdē. Tomēr šo kreļļu un saktu ar lieliem bumbuļiem lokalizācijas iemeslu noskaidrošana (vai tas būtu krieviņu vai citu suomugru tautu ietekmes rezultāts) prasa papildus pārbaudi.
Zemgales lodīšu krelles
Kā tad varēja izskatīties pilns krieviņu sievietes tautas tērps?
Lai iedomātos, kā varēja izskatīties autentisks krieviņu sievietes tautas tērps, salīdzināsim to ar votu un ižoru tautas tērpiem.
Folkloras kopa 'Tīrums' (pa kreisi) un folkgrupa 'Maavači' demonstrē krieviņu un votu tautas tērus. 1.Zemgales krieviņu forums Bauskas pilī, 2018.gads.
Bildē pa kreisi ir redzams biedrības ‘Zemgales mantojums’ rekonstruētais tērps no A.Pecolda akvareļa, bet pa kreisi – votu 18. un 19.gs. tautas tērpi – praktiski nekā kopīga.
Vai tiešām ižora?
Un tagad aplūkosim ižoru tautas tērpu, kas kas aprakstīts tālajā 18.gs. un saglabājās ižoru ciematos Hevas (Kovaši) upes krastos līdz pat 20.gs sākumam. Interesanti, ka daudzi šī tautas tērpa elementi pilnībā sakrīt ar veco ižoru tērpu.
Hedas upes rajona ižoru sievietes tautas tērps
Biedrības ‘Zemgales mantojums’ rekonstuētais tērps
Aplūkojot šo tērpu detalizētāk redzēsim, ka krieviņu krekla kiuting izšuvumu tips ir ļoti tuvs vecajam ižoru kreklam rjatsiņa, kura izšūšanai tika izmantoti zili, dzelteni un sarkani diegi. Sprādzes vietā tika izmantota liela, bagāti rotātā sakta.
Ižoru rjasiņa
Krieviņu kiuting ornamenti
Šo pieņēmumu apstiprina arī ižoras krekla piegrieztne. Ņemot vērā, ka ižoras, atšķirībā no votiem (kas ir daļa no igauņu etnosa) ir cēlušies no karēļiem un ir rados ar somiem, vēl 1913.gadā Viborgas apkārtnē tika konstatēta rūtaina hurstut ar sarkanu apakšmalu valkāšana (kas pēc apraksti ir ārkārtīgi līdzīga krieviņu kārtai no A. Pecolda akvareļa!).
Ižoras un dienvidaustrumu somu sieviešu krekla piegrieztne.
No grāmatas ‘Senais apģērbs Austrumeiropā’.
Virs rjasiņas ižoru sievietes vilka īpaša izskata auduma gabalus – katram no kuriem bija tikai viena lencīte. Sākumā ar lencīti uz labā pleca tika vilkts rūtains hurstut, kas aizsedza kreiso sānu. Pa virsu tam krustam uz kreisā pleca tika vilkts platāks vilnas gabals, kuru sauca aannua. Aannua varēja būt tikai melnā vai zilā krāsā, svētku variantā bagātīgi dekorēts ar zīda diegu un balto kreļļu izšuvumiem.
Hedas Ižoru tautas tērpa sastāvdaļas – aannua (zils) un hurstud (rūtais)
Vēsturnieki secina, ka ar laiku hurstut daļa pazuda no aprites un tika valkāts tikai virsējais, aannua slānis ar jostu, zem kura bija redzams rjasiņa – krekls. Praktiski vārds, vārdā atkārtojot J. Šegrēna teikto par krieviņu tērpu, varam secināt, ka ar laiku, mazinoties mitoloģiskajai ietekmei, kļuva vienkāršots arī tautas tērps - gan ātrākai kultūras asimilācijai pakļautajā vidē (krieviņi), gan pašā tautas dzimtenē.
Salīdzinot krieviņu sievietes aprakstu ar Hevas ižoru tērpa kompleksu atrodam ne tikai vizuālas, bet arī lingvistiskas līdzības – krieviņu ursk un ižoru hurstut, kas abos gadījumos apzīmēja 2.kārtas rūtaino kārtu.
Ižoras sievietes 20.gs. sākumā Hevas upes rajonā
Biedrības ‘Zemgales mantojums’ rekonstuētais tērps
Kopsavilkums
Vēl paliek neatrisināts jautājums par krieviņu zilajiem mēteļtipa svārkiem. Te var būt tikai 2 versijas – (a) vai nu laika gaitā, pakļaujoties Kurzemes hercogistes modes tendencēm atvērtā tipa kārta tika aizvietota ar mēteli, saglabājot zilo krāsu un apakšējās malas rotājumu, vai nu (b) tā forma tika nepareizi aprakstīta, vai tās apraksts tika pielīdzināts standarta izpratnei par tā laika āra apģērbu.
Etnogrāfs Fjodors Tumanskis, kurš atstāja detalizētus votu un ižoru iedzīves, materiālās un garīgās kultūras aprastus, par Lugas upes lējteces jeb Jamburgas reģiona iedzīvotāju apģērbu (jauktās votu un ižoru kultūras pārstāvji, kurus Tumanskis sauca par Jamiem) rakstīja, ka tiem, kas ir turīgāki, apģērbā vairāk no ižoras, bet nabadzīgākiem – kaut kas vienkāršāks.
Spriežot pēc analoģijām, nokļūstot Bauskā, turīgākas krieviņu sievietes nēsāja Hevas ižoru tipa 3 kārtu tērpu, kurš laika gaitā transformējoties, vai degradējot pārvērtās par 2 kārtu tērpu, kurā tikai izmantota tā kārta, kas bija palikusi vesela – tiem, kam nonēsājās rūtainā apakšējā kārta, tika nēsāta augšējā zilā, bet tiem, kam nonēsājās augšējā zilā daļa, tika turpināts nēsāt apakšējo rūtaino kārtu.
Iespējams, ka neatceroties pilna komplekta izskatu 18.gs. beigās tika austas (atdarinātas) tādas krāsas virskārtas, kas bija palikušas veselas, tāpēc pētnieki tai pašā laika posmā min abas – zilas un rūtainas kārtas. Ļoti iespējams, ka mēteļa tipa zilie svārki, tika izmantoti, lai kompensētu nepilnu tērpu, vai kalpoja kā turības apliecinājums un tika izmantotas kā izejamās drēbes.
Tādējādi krieviņu sieviešu apģērbs pārsteidzoši atbilst vairak vecajam ižotu tautas tērpam ar saglabājot arī votu tautas tērpa elementus. Tā pazīstamā votu un ižoru tautas tērpu etnoģenēzes pētniece Šligina uzskatīja, ka krieviņu tērps atbilst ižoru aannua tērpa augšējai kārtai, bet galvassega – līdzīga votu ṍlgalina (jilgalina) – lielu segu, ko sedza virsū paikas, speciālai cepurei, kuru, atkarībā no krāsas nesāja dažādu vecuma meitas un sievietes. Atcerēsimies, ka sapanu kādreiz piesprauda pie apakšcepures.
Šī līdzība liek vēl reiz uzdot jautājumu par to, kāda etnoģenēze varētu slēpties zem krieviņu nosaukuma. Tas var liecināt par krieviņu jauktu votu un ižoru izcelsmi, īpaši ņemot vērā, ka Lugas upes lejteces reģions ir sena aktīvo kontaktu zona starp votu un žoru tautām ja no 14.gs.
Pagaidām absolūti neizpētīts paliek arī jautājums par krieviņu kontaktiem ar votu zemi. Ņemot vērā, ka voti un ižoras 14-16.gs. pa tiešo aktīvi kontaktēja ar Volgas reģiona tautām – udmurtiem un pat tatāriem, aizgūstot no viņiem ne tika rotu elementus, bet arī to nosaukumus – iespēja, ka krieviņi arī uzturēja kaut kādus kontaktus ar savu seno dzimteni, nav nemaz tik nereāla.
Dmitrijs Ščegoļevs, novadpētnieks
Avoti
-
Augusts Pecolds: https://en.wikipedia.org/wiki/August_Georg_Wilhelm_Pezold
-
Krieviņu tautas tērps: https://kmn-lo.ru/narodnyekostymy/vodkostum/
-
Ižoras tautas tērps: http://nacekomie.ru/forum/viewtopic.php?f=47&t=22017&start=20
-
Broce, vīrieša kostīms: http://www.balto-slavica.org/forum/index.php?showtopic=20141
-
Arheoloģijas un etnogrāfijas rakstu krājumā Nr.7 (1966.gads)
-
Beschreibung der Provinz Kurland: Nach Anleitung des unter Allerhöchsten Schutz Seiner Kaiserlichen Majestät von Einer freien ökonomischen Gesellschaft zu St. Petersburg im Jahr 1802 angefertigten Entwurfs, Hrsg. Keyserling, P. von Derschau, Ernst von, Mitau, 1805, S. 186, 188–190.
-
Ливы из села Ирбен и Кревинги из села Нейраден. Народности России. Хромолитография. 1861 г. Хромолитография из книги «Peuples de la Russie», Saint-Petersbuorg, 1861
-
Lībiešu etnogrāfiskie kostīmi: https://ainodizains.wordpress.com/2018/06/13/ziemelkurzemes-libiesu-etnografiskais-tautasterps/
-
Архаические формы женской одежды води и ижоры, Шлыгина Н.В. // Древняя одежда народов Восточной Европы. М., 1986. С. 208-228
-
http://www.katramsavutautasterpu.lv/jaunumi/atjaunots-zemgales-krievinu-jeb-votu-tautasterps/