Jautājums par krieviņu tautas tērpa darināšanu šķiet samērā skaidrs? Nebūt ne. Sāksim no paša sākuma – kas ir krieviņi? Krieviņi ir dienvidvotu pēcteči un ir rados ar igauņiem, lībiešiem, ižorām, somiem, u.c. Baltijas somugru valodu saimi pārstāvošajām tautām. 
Visa somugru tautu kopiena – no Urāla kalniem līdz pat Skandināvijai – saglabāja ļoti arhaiskus priekšstatus par Pasaules uzbūvi un labo un ļauno garu ietekmi uz cilvēka dzīvi. Tas nozīmē, ka katrs sevi cienošs Zemes iemītnieks ik mirkli pakļauts labo un ļauno garu ietekmei.
Ļaunajiem gariem, lai nodarītu cilvēkam un viņa saimniecībai lielāku postu, noteikti jāiekļūst mājā vai jāpiekļūst tuvāk cilvēka ķermenim. Tāpēc tradicionāli cilvēka aizsardzības sistēmai no ļauniem gariem bija izveidoti 2 aizsardzības līmeņi:

​

1. Mājas sienas un apģērbs (t.s. durvis, logi, pogas, jostas, utt.)

2.  Maģiskās zīmes, kuras pilda ‘slēdžu’ funkciju vietās, kur var rasties ‘šķirbas un plaisas’ – virs durvīm, ap logiem. Šim pašam nolūkam kalpo arī (a) kreklu aproču un apkakles izšuvumi, auskari, jostas, lakati, lentes, (b) amuleti un (c) pie apģērba piestiprināti metāla izstrādājumi – monētas, zvārguļi u.c. graboši priekšmeti, kas rada troksni un, tādejādi, atbiedē ļaunos garus. 

 

Tā, apģērbs pasargā ķermeni no kopējas ietekmes, maģiskie ornamenti ‘piesedz’ visus iespējamos caurumus, lai pa tiem nevarētu iesprukt neviens, pat vismazākais ļaunais gariņš, bet zvārguļi veido skaņas vibrācijas mākoni un aizbiedē arī pašus uzbāzīgākus mošķus!
Telpu un dvēseles attīrīšanu no ļaunā ar skaņas palīdzību mēs joprojām varam sastapt hinduismā, vairākos šamaņu kultos un pat kristietībā, kur viena no lielā baznīcas zvana funkcijām ir garīgā attīrīšana ar skaņas vibrācijām.
Kāpēc tik garš ievads? Tāpēc, ka tādā paradigmā katram sīkumam ir iela nozīme un tam visam būtu jāatspoguļojas arī tautas tērpā, vai ne?
Ja mēs vērīgi ieskatīsimies votu un ižoru tautas tērpos, atradīsim daudz šķietami lieku un traucējošu tērpa elementu. Šo elementu galvenā funkcija ir aizsardzība:

 

• Izšūtas krekla aproces un apkakle sargā kakla un roku zonu;

• Sapana izmērs un valkāšanas īpatnības (galvassega, kas aizsedz lielāku daļu muguras un stiepjas gandrīz līdz zemei) sargā sievietes matus, galvu, muguru, krustus, utt.;

• Divi, vienā pusē nesašūtie (labais un kreisais sāns) svārki tiek valkāti, lai nosegtu abus sievietes sānus;

• Tērpā ir sastopami arī ausu, kakla, kāju, u.c. aizsegi;

• Un, protams, monētas, vara, bronzas, sudraba rotas, zvārguļi, u.c., lai staigājot radītu troksni un ar skaņu atbiedētu ļaunos garus;

• Priekšauts un jostas, vairāki lakati un lentes kalpo kā papildus ‘savilcēji’, lai apģērbs neplīvotu vējā un nejauši neatsegtos kāda cilvēka ķermeņa daļa.

 

Šādi ‘nopakots’ tērps ir visai izplatīta parādība visu somugru tautu vidū. Ko lai piebilst? Kāda ticība – tāds apģērbs!
Raugoties uz A. Pecolda akvareli rodas sajūta, ka sievietes izskatās ‘paplikas’ un takai daļēji atbilst tradīciju kanoniem. Ja pieņemam, ka votu pēcteči saglabāja savu valodu līdz pat 19.gs. sākumam, būtu loģiski pieņemt, ka arī savu tautas tērpu (kā daļu votu tradicionālas Pasaules uztveres veida) viņi turēja godā līdz tam pašam laikam. Tad ar dzimtbūšanas atcelšanu un tai sekojošo industrializāciju un izglītības izplatīšanos notika pēdējais straujais asimilācijas vilnis un jau Ferdinands Johans Vīdemans 1871.gada ekspedīcijā secināja, ka Krieviņu novadā vairs nepalika neviena krieviņu valodas pazinēja un tautas tērpa valkātāja...