BAUSKA logo. Krieviņi
Zviedru kartes fragments ar Jamas pilsētu, Novgorodas republikas faktisko robežu un ceļu no Novgorodas uz Narvu. Krieviņi
Latvijas karogs. Krieviņi
Lietuvas kultūras padome. Krieviņi
Žeimelis ģerbonis. Krieviņi

Žeimelis

LATVIJAS krieviņi

Kā voti nokļuva Bauskas apkārtne?

15.gadsimta sākums nesolīja votiem neko sliktu. Pēc ieilgušiem konfliktiem un militārajām sadursmēm Novgorodas un Livonijas attiecībās uzvarēja veselais ekonomiskais saprāts un iestājās ilgi gaidītais miers. Faktiski tie bija pēdējie Livonijas uzplaukuma un Novgorodas republikas neatkarības gadi.

1421.g. Livonija un Novgorodas republika noslēgtais Narvas miera līgums paredzēja ne tika jauno tirdzniecības nosacījumu ieviešanu, bet arī Novgorodas republikas robežas atdzīšanu, Ordenim faktiski atsakoties no pretenzijām uz Votu zemi (Vodskaja pjatina).

Kāpjot tirdzniecības apjomiem, auga arī Narvas ceļa nozīme. Tāpēc 1384.gadā pašreizējas Kingisepas vietā tika dibināts jauns cietoksnis. Ar Jamas cietokšņa parādīšanos faktiskā Novgorodas robeža pabīdījās uz rietumiem, samazinot iepriekšējā aizsargposteņa un līdzšinējā Votu zemes centra, Koporjes pils, nozīmi.

Zviedru kartes fragments ar Jamas pilsētu, Novgorodas republikas faktisko robežu un ceļu no Novgorodas uz Narvu.

Zviedru kartes fragments ar Jamas pilsētu, Novgorodas republikas faktisko robežu un ceļu no Novgorodas uz Narvu.

Ir zināms, ka jaunais cietoksnis bija uzcelts godam un atbilda visām 14. gadsimta militārās un inženiertehniskās mākslas prasībām. Cietoksnis atradās augstā stāvā Lugas upes krastā.

Vecā Jamas cietokšņa atrašanās vieta mūsdienu Kingisepā.

Vecā Jamas cietokšņa atrašanās vieta mūsdienu Kingisepā.

Pēc plāna cietoksnim bija četrstūra vai trapecveida forma, un tas aizņēma 0,2 hektāru platību. Četru torņu augstums sasniedza 28 m, sienas - 15 m, bet sienu biezums - 4 m.

Pirmā Jamas cietokšņa plāns.

Pirmā Jamas cietokšņa plāns.

Dokumenti liecina, ka cietokšņa celtniecība tika pabeigta 33 dienās! Tam laikam neiespējams ātrums. Tāpēc pastāv hipotēze, ka 33 dienās tika pabeigta iepriekš sākta un nepabeigta cita objekta celtniecība.
Vai nu kā, bet cietoksnis savu uzdevumi pildīja godam. Pārcietis vairākus zviedru un Livonijas ordeņa aplenkumus un stipri cietis no pretinieku artilērijas, cietoksnis tika nojauks un 15.gs. otrā pusē uzbūvēts no jauna.

Jamas cietoksnis pēc rekonstrukcijas. 16.gs.

Jamas cietoksnis pēc rekonstrukcijas. 16.gs.

Pamiers turpinājās līdz 1440.gadam, kad šķietami nenozīmīgs konflikts izprovocēja Livonijas-Novgorodas 1443-1448.gg. karu.
Konflikta pamatā bija vācu Markas zemes grāfa Gerharda fon Kleves kalpa Itoļkas Rugodiveca nogalināšana Jamgorodā (Jamas cietokšņa piepilsēta, tagadēja Kingisepa). Konflikts sākās ar Novgorodas un Livonijas abpusēji ieviestajām ekonomiskajām sankcijām, bet beidzās ar vairākām sadursmēm, kuru laikā tika pamatīgi izlaupīta abu karojošu pušu pierobeža.
Tā arī nesagaidot personīgu ‘atvainošanos’ no Novgorodas puses 1443 (1444?).gadā nebrīdinot Ordeņa vadību, grāfs fon Kleve ar algotņiem uzbruka Jamas cietoksnim, nodedzinot un izlaupot cietokšņa apkārtni. Nenoticot Ordeņa skaidrojumiem, 1444.gada sākumā (ziemā) novgorodieši iebruka Livonijas zemēs un izlaupīja Narvas apkārtni un Peipusa ezera piekrasti.
1440.gg. notikumi parādīja, ka Jamgoroda kļuva ne tikai par galveno Novgorodas robežnocietinājumu Rietumos, bet arī par nozīmīgu un blīvi apdzīvotu tirdzniecības vietu. Ļoti iespējams, ka ap Jamgorodu dzīvoja daudz turīgu zemnieku un amatnieku.
Viens no tā laika karagājienu nosacījumiem bija bagātīgu trofeju iegūšana. Tāpēc šoreiz gan politisku, gan ekonomisku apsvērumu dēļ Jamgoroda, nevis savu statusu zaudējusi Koporje, kļuva par Livonijas uzbrukumu galamērķi. 
Apzinoties augošu artilērijas nozīmi pie Jamburgas sienām 1444.g. (1445?) parādījās arī pats Livonijas ordeņa mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs (Heinrich Vinke von Overberg) ar artilēriju, kuras sastāvā bija arī ‘milzīgs no aizjūrām atvests lielgabals – prūšu bombarta’.

Vācu ordeņa virsmestrs un ordeņa brālis (Michala Elviro Andrioli zīmējums, 1895).

Vācu ordeņa virsmestrs un ordeņa brālis (Michala Elviro Andrioli zīmējums, 1895).

Heinrihs Finke kļuva par mestru nesen, 1438. gadā, un uzreiz sajuta zināmu spiedienu no to ordeņa brāļu puses, kuri nebija iesaistīti tirdzniecības darījumos, bet alka papildināt savas bagātības jaunajos karagājienos. Tāpēc incidents ar grāfa Kleves kalpu kļuva par iemeslu uzsākt pilnvērtīgu karu.

Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Vācu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs"

Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Vācu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs"

Paralēli tam, Mestrs nodarbojās arī ar Livonijas dienvidu robežas nostiprināšanu, uzsākot 1443.gadā pēdējās Ordeņa – Bauskas - pils celtniecību, kuras veiksmīgai pabeigšanas vajadzēja vismaz 500 celtnieku. Pils celtniecība faktiski tika pabeigta (vai apstājās?) ar mestra nāvi 1450.gadā.
Livonijas un Novgorodas hronikas raksta, ka 1444.g (1445?) gada vasarā vai rudenī 5 dienas turpinājās Livonijas karaspēka uzbrukumi un abu pušu artilērijas duelis. Precīzi šaujot no cietokšņa lielgabaliem, Suzdaļas kņaza Vasīlija Jurjeviča vadībā ‘lielais aizjūras lielgabals’ tika sašauts, un daudzi vācieši krita. Šī kauja ir pirmais Krievijā dokumentētais lielgabalu duelis, kur artilērija šāva no tai paredzētajiem cietokšņa torņiem.
Iespējams, ka pēc šīs sakāves Mestrs Finke ieviesa arī kaut kādus Jamas cietokšņa elementus arī Bauskas pils vecās daļas būvniecībā?
Bet šoreiz Finke atkāpās… Pēc neizdevušos aplenkuma atsevišķas Ordeņa vienības pamatīgi nodedzināja un izlaupīja ne tikai Jamburgas apkārti, bet arī citas Ižoras un Ņevas upes krastus. Novgorodas hronika min arī ‘daudz gūstā saņemtos vietojos iedzīvotājus’. Tas nozīmē, ka bruņinieki paspēja pasirot pat tagadējās Sanktpēterburgas apkārtnē.
Tā, vairāku apstākļu sakritības dēļ daļa no dienvidvotu cilts nokļuva Bauskā, kur daļa no karagūstekņiem piedalījās Bauskas pils celtniecībā, un pārējie tika izmitināti gar Livonijas un Lietuvas Lielkņazistes robežu, kā dzīvais vairogs pret biežiem lietuviešu uzbrukumiem karos un mēra epidēmijas izpostītājā un reti apdzīvotajā Bauskas apkārtnē, tagadējos Vecsaules, Brunavas, Ceraukstes un Jaunsaules pagastos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

 

 

Bet tas vēl nav viss. Novgorodas hronika min, ka 1447. gada augustā Ordenis ar prūšu karaspēka atbalstu atkal parādījās pie Jamgorodas, 12 (vai 13) dienas mēģinot salauz Jamas aizsargu pretestību. No intensīvas šaušanas viens no lielgabaliem sprāga, nogalinot lielgabala apkalpi un daudzus citus vācu kareivjus. Šī bija lielākā un sīvākā kauja nesen uzceltās Jamas vēsturē, kur cietokšņa aizstāvji atkal sakāva vāciešus un ordenim atkāpjoties, uz Latviju varētu būt atdzīta vēl viena votu un ižoru karagūstekņu partija.
Pēc Livonija ordeņa karaspēka sakāves Narvas upē 1447.gadā, 1448. gada 25. jūlijā abas puses noslēgts Narovas pamieru uz 25 gadiem. 
Tā Livonijas dienvidos paradījās Bauskas pils un votu pēcteči, kurus laika gaitā sāka saukt par krieviņiem.

Bauskas pils šodien

Bauskas pils šodien

Livonijas karte, 1573.gads

Livonijas karte, 1573.gads

Krieviņi Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā

Hercogu dinastijas aizsācējs bija pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš 1561. gada 28. novembrī Viļņā ar Lietuvas lielkņazu Sigismundu Augustu noslēdza padošanās līgumu: mestrs no saviem amatiem atteicās, bet Livonijas ordenis tika sekularizēts, un visas neizlēņotās ordeņa zemes kļuva par hercoga domēnu. Par to viņš saņēma lēņa tiesības uz daļu no agrākajām Livonijas ordeņa zemēm Kurzemē un Zemgalē, kā arī hercoga titulu sev un saviem pēcnācējiem.

Brīvkungu un grāfu Ketleru ģerbonis

Brīvkungu un grāfu Ketleru ģerbonis

Acīmredzot, lielākā krieviņu daļa, pirms tam būdami Ordeņa īpašums, pēc Livonijas sadales un Kurzemes un Zemgales hercogistes dibināšanas 1561.gadā pārgāja kroņa īpašumā. Uz to pastarpināti norāda pieraksts, ka 1650. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga muižās Bauskas apkārtnē minēti 3 latviešu un 2 krieviņu brīvzemnieki, kas dzīvojuši Krieviņu pagastā.

Kā voti par krieviņiem kļuva?

Etniskās kopienas nosaukums - krieviņi (lat. krieviņi, liet. rusai, ruseliai) cēlies no latviešu vārda krievs (vecā ortogrāfija - kreews), kas toreiz nozīmēja nevis tautību, bet gan iedzīvotāju izcelsmes vietu, kas viduslaikos bieži tika pielīdzināta valstiskai piederībai - šajā gadījumā tas nozīmēja, ka voti šeit atnāca no ‘austrumiem’ - Krievijas (t. i., Novgorodas zemes). Līdzīgi, visus atnācējus no ‘rietumiem’ latvieši sauca par vāciešiem, neatkarīgi no tā, vai tie bija zviedri, dāņi, vai paši vācieši.
Sākotnēji vācu dokumentos tos sauca - Rüsche, ko ar laiku aizstāja latviešu varianta ‘krieviņi’ vāciskotā versijā Kreewin, Kreewing. Šis nosaukums (Kreewin, Kreewing) parādās 17. gs. vidū un figurē vācu dokumentos līdz pat 19.gs. beigām. Iespējams, latviešu valodas sarežģītas fonētikas dēļ vācu un krievu valodās izplatījās nosaukuma versija ar ‘g’ burtu – кревинги (krevingi).

Krieviņu izcelsmes noslēpums

Krieviņu izcelsmes noslēpums sāka nodarbināt vietējo garīdznieku, muižnieku un, vēlāk, arī etnogrāfu prātus jau 17.gs sākumā.
Pirmo reizi dokumentos krieviņu esamību (un apzīmējumu krieviņi) Bauskas apkārtnē fiksē Kurzemes hercogistes superintendants Pauls Einhorns savā grāmatā Reformatio gentis Lettica (1636) ar papildinājumiem citā izdevumā, kas iznāca Derptā (Tartu) 1649.gadā - Historia Lettica, Dorpat. 
Viņš rakstīja, ka Kurzemes hercogistē dzīvo 2 tautas, kas runājot igauņu valodas izloksnēs. Lībiešu krastā dzīvojošie ‘igauņi’ sauc sevi par lībiešiem, bet Bauskas apkārtnē dzīvojošos sauc par krieviņiem. Tie, kas dzīvo Bauskas apkārtnē, galvenokārt piederot hercogam un tikai daži – citiem vietējiem muižniekiem. Viņi visi ir luterāņi, un notur dievkalpojumus latviski, kaut arī latviski runājot ļoti nepareizi. Viņi ir māņticīgi, un esot vēl lielāki pagāni par latviešiem.

P. Einhorn. Reformatio gentis letticae. Riga  1636.

P. Einhorn. Reformatio gentis letticae. Riga  1636.

Einhorns pieņēma, ka atšķirībā no lībiešiem, kuri, viņaprāt varēja būt Līvlandes (Līvzeme, no kā arī cēlās šīs zemes nosaukums) pamatiedzīvotāji, krieviņi šeit tika atdzīti no Estlandes laikā, kad Ordenis cēla Bauskas pili.
Latviešu konversācijas vārdnīcā figurē skaitlis 3000. Tik votu tika atgādāti un izmitināti Bauskas apkārtnē pēc Bauskas pils pabeigšanas. Šis skaitlis vēl prasa papildus pārbaudi, bet par labu versijai, ka krieviņu ap Bauska tiešām bija daudz, norāda fakts, ka vēl 1751. gadā dokumentos tiek izmantots nosaukums Krewische Wacke, kas vācu valodā nozīmē Krieviņu pagasts. Tas norāda uz 2 lietām – (1) votu tiešām bija daudz un (2) vismaz no 17.gs. sākuma krieviņu nosaukums kļuva par votu pēcteču pašnosaukumu.
Laikam ejot krieviņi nonāca arī Sēlijas un Lietuvas teritorijā. Valodnieku vietvārdu izpēte iezīmēja krieviņu izplatīšanas areālu, kas sniedzas no Vilces Jelgavas novadā rietumos līdz pat Daugavai austrumos, un no Iecavas ziemeļos līdz Lietuvas pierobežai. Pastāv pieņēmums, ka krieviņu vietvārdi var būt sastopami pat Šauļu apkārtnē.

Krieviņu izplatība 15-19.gadsimtos

Krieviņu izplatība 15-19.gadsimtos

Domājams, krieviņus labi pazina arī vēlākais ‘Latviešu gramatikas’ autors, mācītājs Gothards Frīdrihs Stenders, kurš 1753.-1759. gadā kalpoja Žeimes luterāņu draudzē pie Lietuvas un Kurzemes hercogistes robežas. 

​Gothards Frīdrihs Stenders (1753).

Gothards Frīdrihs Stenders (1753).

Jauns un uzlabots latviešu valodas gramatikas izdevums (1763).

Jauns un uzlabots latviešu valodas gramatikas izdevums (1763).

Gotharda Frīdriha Stendera ‘Latviešu gramatikā’ (G. F. Stender. Lettische Grammatik. Braunschweig, 1761) lasām, ka Vecsaules (Alt-Rahden) un Jaunsaules muižās (Neu-Rahden) dzīvojot igauņi, kuri savā starpā runa igauniski, bet ar latviešiem latviski. Bet tas neko nenozīmē, jo viņi tāpat precas tikai savā starpā.
Darbā ‘Pielikumi jaunreformētajai Krievijai’ Haidolds, (Haigold. Beilagenzum neuveranderten Russland., 1767) minēja Irbenes un Gipkas mācītāja Ulriha Johana Cimmermaņa vēstuli, kur viņš (acīm redzot, pazīstams ar lībiešu valodu) rakstīja, ka krieviņi runājot savā (lībiešu, bet atšķirīgā) izloksnē, un atšķiras no pārējiem, t.s. latviešiem, ar savu apģērbu. Viņš pieņēma, ka krieviņu skats nebija liels.
1774.gada vēstulē superintendats Hūns papildināja mācītāja Cimmermaņa novērojumus, minot, ka šī tauta sauc sevi par krieviņiem, un, acīm redzot, dzīvo te no ļoti seniem laikiem. Viņi visi ir luterāņi un pamatā izmanto latviešu valodu. Krieviņu valodu viņi izmanto, kā otro valodu, un ja vēlas kaut ko noslēpt no apkārtējiem.
Krieviņu valoda ir līdzīga igauņu, un somu valodām, ‘bet ja visas šīs tautas satiktos kopā, viņi visi saprastu labi, ja pusi no teiktā’. Šai valodai nav rakstības, tāpēc krieviņu valodā nav uzrakstīta neviena grāmata, neviena lūgšana un visi dievkalpojumi notiek latviski.
Bergers grāmatā ‘Pieredze par Līvlandes dārgumiem’ (J. L. Borger. Versuch uber die Alterthumer Lieflands. Riga, 1778) minēja ka lībieši no Radenas novada (aus dem radischen), jeb Vecsaules un Jaunsaules pagastiem brauca pie Lībiešu krasta (Angernas lībiešiem) meitas precēt un otrādi.
Bergers arī izvirzīja pieņēmumu, ka KURI (krieviņi), jeb igauniski runājošie lībieši šeit parādījās Bauskas pils celtniecības laikā, ‘lai apdzīvotu iztukšotas zemes’. Viņu nosaukumu ‘krieviņi’ un saistību ar Igauniju viņš skaidro ar to, ka krieviņi nākuši no Derpta, jeb Tērbatas apkārtnes.
Arī 18.gs. pētnieki centās rast atbildi uz jautājumus, kas ir krieviņi? Iespējams, vēl bija sastopamas norādies un atmiņas par Ordeņa laikiem Kurzemē un Zemgalē, kas saistīja krieviņu parādīšanos ar Bauskas pils celtniecību.
Luterāņu mācītāji, kuri atradās tuvāk savam ganāmpulkam un pārzināja arī dažādu valodu īpatnības, viennozīmīgi pieskaitīja krieviņus somugriem, meklējot radniecīgas tautas starp viņiem labi pazīstamiem igauņiem vai Kurzemes un Vidzemes krasta lībiešiem.
1805.g. ‘Kurzemes guberņas apraksta’ (Beschreibung der Provinz Kurland. Keyserling; Derschau, Mitau, 1805) sastādītāji rakstīja, ka krieviņu tauta, kas no latviešiem atšķiras gan ar valodu, gan ar apģērbu, pārsvarā dzīvo 3 muižas – Neirādenes (Neu-Rahden, Jaunsaules muiža), Mēmelhofas (Memlhof, Mēmeles muiža) un Krusenes (Krusse, Krusas muiža) muižās.

Kurzemes provinces apraksts, 1805.g.

Kurzemes provinces apraksts, 1805.g.

Tā pēc sastādītāju aplēsēm Bauskas apkārtnē dzīvoja ap 1400 krieviņu - Jaunsaules muižā dzīvoja ap 600 vīriešu un tik pat sieviešu, un Mēmelē 20 saimniecībās ap 100 vīriešu un 100 sieviešu. Kaiserlings un Deršaus piebild, ka krieviņu valodas pazinēju skaits krāsi samazinās, un jau 19.gs. sākumā valodu kaut cik zināja tikai vecākā gājuma cilvēki. Arī krieviņu tautas tērpa nesēšana gāja mazumā.
Balstoties uz 19.gs. sākuma liecībām ir redzams, ka burtiski 20 gadu laikā krieviņu valoda un tautas tērps praktiski izzuda no aprites. To labi raksturo vietējā mācītāja Kārļa Lucava (Karl Lutzau) 1810.gada vēstule, kur viņš apraksta tikai 12-15 senjorus, kuri spēja vēl atcerēties vairākus vārdus un teikumus krieviņu valodā, dažiem vārdiem vairs nezinot tulkojumu. Viņš atgādināja, ka krieviņiem nav sastopamas ne garīgā, ne ikdienas rakstura teksti un dziesmas, ne arī savi etniskie kristīgie vārdi. Tāds pats liktenis piemeklēja arī krieviņu tautas tērpu, kas arī ātri pazūd no aprites.
Kopumā mācītājs Lucavs raksturoja krieviņus kā kārtību mīlošus, tīrīgus, strādīgus, dievbijīgus un godīgus cilvēkus. Tomēr norādīja arī uz to, ka viņi joprojām spītīgi turas pie savas māņticības, pat vairāk, nekā latvieši.
Tas nav pārsteigums, jo to pašu vairāki etnogrāfi teikuši arī par Ingrijas votiem. Pat šodien Somijas līča krastos ir sastopami koki, akmeņi un avoti, pie kuriem regulāri notiek ēdiena un citu priekšmetu upurēšana.
Interesants ir Vatsona (K. Fr. Watson. Ueber die Kreewingen im Bauskeschen Bezirke Kurlands, 1824) 1824.gada referāts kur viņš, kā vietējais iedzīvotājs, pārstāsta vairākus krieviņu izcelsmes mītus, tai pat laikā minot arī savu versiju.
Tā krieviņus uzskatīja par (1) slāvu cilts kriviču (no kā cēlās arī latviešu vārds ‘krievi’) pēctečiem, (2) Lietuvas kņazu 12-13.gs. uzbrukumu kara gūstekņiem no Estu (igauņu) zemēm, kuru apdzīvotās zemes vēlāk nonāca Kurzemes hercogistes īpašumā, utt.
Tomēr viņš pats par ticamu uzskata Bauskas mācītāja daktera Krīgera stāstu par to, ka krieviņi ir igauņu dzimtcilvēku pēcteči, kurus kāds Mēmeles muižas īpašnieks nopirka un atveda no Sāmsalas, pēc tam, kad mērā epidēmijas laikā visi viņa kalpi bija miruši. Tā Bauskas apkārtnē parādījās igauņi – ar savu valodu, tērpu u.c. tradīcijām.
Protams, šis stāsts neiztur nekādu kritiku, bet, iespējams, norāda uz to, ka kāds no muižniekiem varēja iegādāties sev arī igauņu kalpus. Tie ar laiku varēja kļūt par daļu no šeit dzīvojošiem krieviņiem, atstājot pēc sevis arī kādu igaunisku tradīciju.
Par krieviņu saplūšanu ar latviešiem stāsta kādā 1836.gada avīzes rakstā Codes mācītājs Svensons. Viņš norādīja, ka krieviņi ir pilnībā saplūduši ar latviešiem, precas savā starpā un atšķiras vēl tikai ar savu īpatnējo apģērbu un lielāku dievbijību un labestību.
Tā vēl 18.gs. vidū no slēgtas kopienas ar savu valodu un kultūru, kuri, iespējams, pat sievas sev gājuši meklēt tālajos lībiešu krastos, krieviņi 19.gs. 30gados kļuva par latviešu sabiedrības sastāvdaļu fragmentāri saglabājot tikai sev raksturīgas materiālās kultūras iezīmes.

Krievijas Ģeogrāfiskā biedrība un krieviņi

Praktiski par visu, ko mēs šodien detalizēti zinām par krieviņu izcelsmi un šis etniskās grupas materiālo un nemateriālo kultūru, jāpateicas 1845.gadā dibinātai Krievijas Ģeogrāfiskajai biedrībai.

Krievijas ģeogrāfijas biedrība

Krievijas ģeogrāfijas biedrība

Krievijas Ģeogrāfijas biedrība izvirzīja šādu savas Krievijas Etnogrāfijas departamenta mērķi: savākt "informāciju par to cilšu pagātni un pašreizējo stāvokli, kuras kļuva par valsts daļu, attiecīgi: fizisko, garīgo, sociālo un valodniecības jomā".
Šīs sabiedrības "Piezīmju" pirmajās divās izdotajās grāmatās bija divi raksti, kas kļuva par savdabīgu ievadu turpmākajiem sabiedrības locekļu darbiem etnogrāfijas jomā. Viens no šiem diviem rakstiem ir ziņojums, ko 1846. gada 6. marta sanāksmē nolasīja akadēmiķis K. E. fon Bērs (pirmais Etnogrāfijas nodaļas priekšsēdētājs) ar nosaukumu "Par etnogrāfisko izpēti kopumā un jo īpaši Krievijā".

Akadēmiķis Kārlis Ernests fon Baers

Akadēmiķis Kārlis Ernests fon Baers

Protams, sabiedrība nespēja pilnībā sekot Bēra padomam - visu vai lielāko daļu līdzekļu izmantot Krievijas tautu izpētei un aprakstīšanai. Tomēr, lai iepazītos ar daudzām mazpazīstamām ciltīm un izpētītu dažus etnogrāfiski nepietiekami zināmus Krievijas reģionus, biedrībai bija pa spēkam.
Tāpēc pati pirmā biedrības etnogrāfiskā ekspedīcija tika organizēta tai pašā 1846. gadā, lai pētītu izmirstošus Vidzemes lībiešus un krieviņus.
Tā pateicoties vēl vienai apstākļu sakritībai un akadēmiķa Bēra enerģiskai rīcībai, ‘Lai padziļinātu savus pētījumus par Baltijas somu tautām’, Jaunsaule (Neu-Rahden) 1846. gadā ieradās Krievijas Ģeogrāfiskās biedrības loceklis Anderss Johans Šēgrēns (Sjögren), kas savu pētījumu rezultātus vēlāk apkopoja rakstā Reise nach Livland un Kurland („Ceļojums uz Vidzemi un Kurzemi”).

Anderss Jūhans Šēgrēns

Anderss Jūhans Šēgrēns

Vācot ziņas par krieviņu skaitu, kāds baznīcas kalps Šegrēnam minēja, ka kādreiz apkārtnē dzīvoja ap 3000 krieviņu (iespējams, šis skaitlis, ko izmanto 1444.g. votu karagūstekņu skaita apzīmēšanai). Teorētiski ar laiku votu skaitam vajadzēja pieaugt. Realitātē jau 19.gs. sākumā tika minēts skaitlis 1400, skaitot ne tikai valodas pratējus, bet arī visus, kuri bija krieviņu pēcteči.
Ierodoties Jaunsaulē Šegrēns personīgi sastapa tur tikai 7 cilvēkus, kas identificēja sevi ar krieviņiem – vienu gara auguma vīrieti (Rokišķu muižā dzimis tagadējās Mēmeles muižas mežsargs Miķelis Sausais - Mikkel Sausais, kas krieviņu valodā nozīmējot ‘Kuiva’) un 6 vidēja un maza auguma sievietes. Visi bijuši jau ‘lielos gados’ un ģērbušies īpatnējā apģērbā. Aprakstot kādreiz valkātā tautas tērpa greznumu (skat. sadaļu tautas tērps), kas Šegrēna vizītes laikā sastādīja labi ja ¼ daļu no tā iepriekšējā krāšņuma un praktiski netika valkāts, viņš minēja, ka lielāku daļu rotu krieviņu sievietes pazaudēja 1812.gada kara laikā, maksājot francūžiem ‘repartīcijas’. 
Šīs vizītes laikā tapa arī slavenais Augusta Georga Vilhelma Pecolda akvarelis ar krieviņiem tautastērpos.

Augusts Georgs Vilhelms Pecolds

Augusts Georgs Vilhelms Pecolds

Spriežot pēc apraksta, akvarelī tika attēloti ‘Sappe Blickauzt no Ignatu saimes un Anne Lihka (Līkā) no Kungel (Kugrēnu?) saimes Jaunsaulē.

A.Pecolda 1846. gada akvarelis ar krieviņiem tautastērpos

A.Pecolda 1846. gada akvarelis ar krieviņiem tautastērpos

Visplašāko tā laika zinātnisko pētījumu par krieviņu valodas izcelsmi ir atstājis Pēterburgas zinātņu akadēmijas loceklis Ferdinands Johans Vīdemans, kas 1871. gadā publicējis rakstu Über die Nationalität der Kreewinen („Par krieviņu tautību”).

Ferdinands Johans Vīdemans

Ferdinands Johans Vīdemans

Par krieviņu tautību, 1871.g.

Par krieviņu tautību, 1871.g.

Vīdemans 25 gadus vēlāk sekojot Šegrēna pēdām vairs neatrada Bauskas apkārtnē nevienu krieviņu valodā runājošu cilvēku. Viņš fiksēja faktu, ka 19.gadsimta beigās krieviņu materiālā un nemateriālā kultūra praktiski pilnībā izšķīda Zemgalē dzīvojošos latviešos, atstājot vēl neapzinātas pēdas te dzīvojošo cilvēku tradīcijās un mentalitātē.
Apskatot visus pieejamos avotus un veicot salīdzinošo krieviņu valodas analīzi, Vīdemans secināja, ka krieviņu valoda pieder pie Baltijas somugru valodu rietumu grupas un ir radniecīga igauņu un lībiešu valodām. Padziļināti pētot skopos pierakstos atrodamas krieviņu valodas leksikas un gramatikas formas, Vīdemans saprata, ka krieviņi ir votu pēcteči!
Izpētot tā laika Ordeņa saraksti un vairākas Novgorodas hronikas, viss nostājās savās vietās. Krieviņi izrādījās tie paši kara gūstekņi, kurus 1444 vai 1445.gadā Bauskas apkārtnē nomitināja tā laika Ordeņa mestrs Finke, izmantojot viņus t.s. Bauskas pils celtniecības darbos.
1897.gada lielā Krievijas impērijas tautas skaitīšana uzrādīja, ka Bauskas apkārtnē dzīvoja vēl 32 cilvēki, kas uzskatīja sevi par krieviņiem.

1897.g. Lielās Krievijas tautas skaitīšanas rezultāti. Bauskas apkārtnē 32 cilvēki joprojām uzskatīja sevi par krieviņiem...

1897.g. Lielās Krievijas tautas skaitīšanas rezultāti. Bauskas apkārtnē 32 cilvēki joprojām uzskatīja sevi par krieviņiem...

Krieviņu kultūrvēsturiskā un antropoloģiskā mantojuma apzināšana 20.gs. 

20.gs. sākums - 2 revolūcijas, 1. Pasaules karš un Krievijas impērijas sabrukums - iznīcināja pēdējās strukturētās atmiņu paliekas par krieviņiem, kamēr 1931. gadā LU Anatomijas institūta profesors J. Prīmaņis iniciēja antropoloģisko ekspedīciju Bauskas apkārtnē.

Profesors Jēkabs Prīmanis veic antropoloģiskus mērījumus

Profesors Jēkabs Prīmanis veic antropoloģiskus mērījumus

Ekspedīcijas mērķis, kā to vairākās trīsdesmito gadu publikācijās atzina pats J. Prīmanis, ‘bija pārliecināties, vai Bauskas apkārtnes latviešu antropoloģiskajā tipā vēl manāmas šajā apkārtnē 15. gs. no Krievijas ievesto somu cilmes (votu) karagūstekņu antropoloģiskās pazīmes’.
Antropoloģisko mērījumu veikšanai tikai uzrunāts tā laika students Pēteris Lapsa, kurš sadarbībā ar LU Anatomijas institūta toreizējo subasistentu A. Miltiņu kopā veica mērījumu 200 Bauskas apkārtnē dzīvojošiem vīriešiem, kuru vecāki un vecvecāki nākuši no Bauskas apkārtnes.
Apkopojot rezultātus, izrādījās, ka vismaz 1/3 daļa Bauskas latviešu atšķīrās no pārējiem ar vēl šaurāku, bet garāku (?) seju un īsāku ķermeņa garumu, kā arī stipri tumšākiem matiem. Pēdējās pazīmes dominante acīmredzot arī ļāva profesoram J. Prīmanim izteikt pieņēmumu ‘par Bauskas latviešu antropoloģiskajā tipā saglabājušos seno ”krieviņu” komponentu’.
Salīdzinot 1931. gada Bauskas populācijas antropometrisko materiālu ar 20. gs. 60.gadu beigu un 70.gadu sākuma vairāku Zemgales novada grupu datiem, un īpaši Bauskas apkārtnes latviešiem, 1931. gada populācija raksturojas ar mazākiem galvas absolūtajiem izmēriem, šaurāku seju un stipri īsāku ķermeņa garumu.
Acīmredzot, pēc Otrā pasaules kara Zemgales novadā pētītās atsevišķās grupas, arī Bauskas latvieši, vairs krasi neatšķīrās pēc savām antropoloģiskajām pazīmēm.
Izdalītās atšķirības starp 20. gadsimta 30.gadu un 60-70.gadu Bauskas latviešiem ļauj izteikt pieņēmumu, ka pēc Otrā pasaules kara iedzīvotāju sastāvs Zemgales novadā ir tā mainījies, ka arī pēdējie viduslaiku ”krieviņu” antropoloģiska tipā nēsātāji gandrīz pilnībā izšķīda iebraucēju masā.

Vilces Kalna Plāteru kapulauka jautājums

Krieviņu problēma šoreiz jau antropoloģiskā skatījumā vēlreiz, kā diskusijas objekts, sevi pieteica 20. gs. 70.gados.
1966. gadā Latvijas vēstures muzejs I. Cimermanes vadībā veica arheoloģiskās izpētes 16.–17.gs. Vilces Kalna Plāteru kapulaukā un nodeva Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtam samērā labi saglabājušos kaulu materiālu.

Tā izpētes autore profesore R. Denisova, analizējot šo materiālu, atzīmēja krasas atšķirības starp Vilces Kalna Plāteru kapulauka kaulu materiālu un pārējās Latvijas šā laika sērijām. Atšķirību pamatā bija kopumā latviešiem neraksturīgs antropoloģiskais tips ar šauru, pazemu un bieži vaigu līmenī ieplacinātu seju.

Profesorė Raisa Denisova

Profesorė Raisa Denisova

Šāda Vilces kapulaukā uzietas vaibstu formas bija līdzīgas latviešiem, kas apdzīvoja senās Vidzemes lībiešu zemes. Taču nebija pamata šo tipu saistīt ar lībiešiem. Tam nebija ģenētiska sakara arī ar zemgaļiem raksturīgo antropoloģisko tipu.
Profesore Deņisova izteica hipotēzi, ka visai iespējams Vilces Kalna Plāteru kapulaukā apbedīti seno krieviņu pēcteči, tik ļoti viņu fiziskais tips atgādināja Viborgas apkārtnes 15.–17. gadsimta somu antropoloģisko tipu.
Savukārt arheoloģe I.Cimermane, analizējot 16.–17. gs. Zemgales bronzas skārda vainagus, no kuriem divi veseli un trīs fragmentāri atrasti Vilces Kalna Plāteros, un apkopojot šo materiālu kādā publikācijā, pretstatā R. Denisovas viedoklim, atzina, ka vainagi, saktas, ar bronzu rotātās ādas jostas u. c. šeit iegūtie materiāli pēc formas un ornamenta pilnībā iekļaujas šā laika Zemgales materiālajā kultūrā.
Diskutējot ar R. Denisovu par šā kapulauka apbedījumu etnisko piederību, viņa izteica šaubas, ka ‘grūti ticēt, ka ienācēji 100 gadu laikā būtu pilnībā pārņēmuši vietējo iedzīvotāju materiālo kultūru, nesaglabājot neko no savas iepriekšējās’.
Citu viedokli izsaka etnogrāfe I. Ziņģīte, atzīstot, ka krieviņu kultūras pēdas visai uzskatāmi ir saglabājušās 19. gadsimta Zemgales latviešu etnogrāfiskajā kultūrā.
Vīriešu galvaskausiem novērota izteiktāka somugru forma, bet apbedītās sievietes pēc sava fiziskā tipa bija krietni ”latviskākas” par vīriešiem, kas, ‘arī izskaidro latviskās materiālās kultūras esamību apbedījumos. Iespējams, tieši latviskā mentalitāte caur sieviešu līniju arī būs veicinājusi ”krieviņu” kultūras ieaugšanu zemgaļu vidē’.
Vienlaikus paši krieviņi, kā to apliecina mājas vārdu izplatība Zemgalē, pamazām aizvirzījās austrumu virzienā līdz pat Augšzemei – Seces apkārtnei. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka vēl 19. gadsimtā, kā to apliecina šeit minētā etnoloģiskā ekspedīcija, varēja satikt un satika šīs tautas piederīgos vairākos Zemgales apvidos.
Antropoloģiskie materiāli apliecina arī vēl kādu interesantu un savdabīgu krieviņu problēmas aspektu, kas saistās ar viņu etnoģenētiskā mantojuma saglabāšanos vairākās slavenās latviešu dzimtās - Pliekšānu, Ulmaņu, Skulmes, u.c.

Krieviņi un 21.gs.

21.gadsimts iezīmēja jaunu Pasaules trendu – globalizāciju strauji nomaina lokalizācija un savas garīgās identitātes meklējumi. Cilvēki ar interesi pēta savus radurakstus, mācās izzudušas valodas, atjauno un no jauna šuj vecvecāku tautas tērpus.
Savu renesansi sagaidīja arī krieviņu kultūra! Vispirms 2006. gads iezīmējas ar jubileju, kas apritēja ASV dzīvojošajam un kādreiz 30. gados Anatomijas institūtā un muzejā strādājušajam Pēterim Lapsam.

Krieviņu izstādes pakāts, 2006.g.

Izstādes pakāts, 2006.g.

Atzīmējot viņa 90 gadu jubileju un 70 gadu kopš J. Prīmaņa ierosinātās un P. Lapsas īstenotās Bauskas krieviņu antropoloģiskās izpētes, Anatomijas muzejs kopā ar Latvijas Nacionālo Vēstures muzeju un Bauskas pils muzeju izveidoja plašu zinātnisku izstādi "Bauskas krieviņu izpētei 70", bet Latvijas radio programmā tika izveidots speciāls raidījums veltīts šai tematikai. Daļa šīs izstādes tika prezentēta arī Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā.

Izstādi Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā 2006.g. 3.maijā atklāj muzeja direktore Baiba Šulce un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe un vēstures doktore Rita Grāvere

Izstādi Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā 2006.g. 3.maijā atklāj muzeja direktore Baiba Šulce un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe un vēstures doktore Rita Grāvere

2014.g. ar Vecumnieku novada atbalstu izdevniecībā ‘Jumava’ iznāca Ginas Viegliņas-Vallietes grānata ‘Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz 20. gadsimtam’. Autore, pētot vairāku Vecumnieku novadā dzīvojošo dzimtu radu rakstus, vairākās atrada arī krieviņu saknes, aprakstot krieviņu pēcteču likteņu līkločus 20.gs. garumā.

Rakstniece Gina Viegliņa-Valliete

Rakstniece Gina Viegliņa-Valliete

Izdevniecība JUMAVA, 2014.g.

Izdevniecība JUMAVA, 2014.g.

Grāmata dod priekštatu par krieviņu modernās vēstures mantojumu, aktualizējot vēl sastopamas kultūras vērtību saglabāšanu. Mēs noteikti varam lepoties ar cilvēkiem, kuru saknes meklējamas Ķuņķu, Grikovsku, Cīruļu, Pliekšānu, Spekkes, Klīves, Sodumu, Skulmju, Kugrēnu u.c. votu izcelsmes ļaužu dzimtās.
2016. gada 27. janvārī Rīgā Radisson Blu Hotel Latvija konferenču zālē plašākai sabiedrībai tika izrādīts pēc vēsturiskiem aprakstiem un zīmējumiem atjaunotais Zemgales krieviņu jeb votu tautastērps. Tautastērpa rekonstrukcijas autors ir biedrība „Zemgales Mantojums” kopā ar Vecumnieku novada Bārbeles pagasta folkloras kopu „Tīrums”. Projekts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu un Zemgales plānošanas reģiona atbalstu.

Biedrības „Zemgales mantojums“ rekonstruētais tautas tērps.

Biedrības „Zemgales mantojums“ rekonstruētais tautas tērps.

2017.gada 15.jūlijā notika vēsturisks brīdis - krieviņu delegācija apmeklēja savu vēsturisko dzimteni un piedalījās Ingrijas votu gada centrālajā notikumā ‘Лужицкая складчина’ (Lužicas votu saiets) Krievjā. Sākumā piesardzīga, pirmā tikšanās šo gadu laikā pārauga starptautiskā sadarbībā ar Krievijas un Igaunijas votiem.

Biedrības „Zemgales Mantojums” rekonstruētais krieviņu tautastērps

Dmitrijs Ščegoļevs un Dace Žuromska Lužicā. 2017.g.

Dmitrijs Ščegoļevs un Dace Žuromska Lužicā. 2017.g.

2018. un 2019.gg. ar Bauskas novada atbalstu tika organizēti 2 Zemgales krieviņu saieti ar zinātniskiem lasījumiem, Ingrijas votu folkloras priekšnesumiem, sadarbības uzsākšanu ar Lietuvas krieviņiem un ekspozīcijas izveidošanu Zemgales muzejā Žeimē.

2018.g. 1.Forums Bauskas pilī, ZS 'Vaidelotes' un Vilcē (Jelgavas novads)

2018.g. 1.Forums Bauskas pilī, ZS 'Vaidelotes' un Vilcē (Jelgavas novads)

2019.g. 2.Forums - Saiets Bauskas pilī un Zemgales muzejā (Žeime, Lietuva)

2019.g. 2.Forums - Saiets Bauskas pilī un Zemgales muzejā (Žeime, Lietuva)

Konferences programma Zemgales muzejā Žeimē, Lietuva. 2019.g

Konferences programma Zemgales muzejā Žeimē, Lietuva. 2019.g

Ekspozīcijas muzejos

Pagaidām tikai 2 muzejos - Bauskas muzejā Latvijā un Zemgales muzejā Lietuvā - ir atrodami stendi, kur var smelties informācijas par Latvijas un Lietuvas  krieviņu pēctečiem. 

Ekspozīcija Bauskas muzejā. Latvija
Ekspozīcija Zemgales muzejā. Lietuva

Ekspozīcija Bauskas muzejā. Latvija

Ekspozīcija Zemgales muzejā. Lietuva

Kopsavilkums

Ko mēs zinām par krieviņiem? Ka jau 17.gs. krieviņi ņēma par sievām arī latviešu meitenes, kas stimulēja ātrāku krieviņu asimilācijas procesu un latviešu tradīciju (dziesmas, ticība) un materiālās kultūras ienākšanu krieviņu vidē.
Ka vēl 18.gs. krieviņu skaits Jaunsaules un Vecsaules muižu teritorija varēja sasniegt pat 3000 cilvēku, kuru starpā vēl 1780-90.gados krieviņu valoda tika aktīvi lietota visās vecuma grupās. Bet jau 1830.gados krieviņu valodu lietoja un turpināja nēsāt arī krieviņu tautas tērpu tikai vecāka gājuma cilvēki.
Pēc nepārbaudītiem nostāstiem 18.gs. notika arī aktīvie kontakti starp krieviņiem un [Kurzemes un Vidzemes] lībiešiem, t.s. precību nolūkos. Iespējams, ka krieviņi, lībieši un Sāmsalas iedzīvotāji tajos laikos spēja pat saprasties savā starpā.
Ņemot vērā, ka voti jau izsenis bija pazīstami kā labi tirgotāji un arī Jamgoroda (Kingisepa) atradās aktīvās tirdzniecības zonā, krieviņiem (īpaši brīvzemniekiem), teorētiski, bija iespēja ceļot un uzturēt kontaktus ar saviem tuvākiem cilts brāļiem lībiešiem un Sāmsalas igauņiem.
Ja arī Ēzeles (Sāmsalas) igauņu dzimtcilvēku parādīšanas Bauskas apkārtnē ir patiess fakts, tad krieviņu etnoģenēzē piedalījās ne tikai voti, un ižoras, bet arī lībieši (?), igauņi, latvieši un lietuvieši. Tieši tāpēc jādomā, ka Bauskas apkārtnē izveidojās unikāla kultūra, kuru būtu jāpēta ne tikai votu kultūras kontekstā.
Ņemot vērā visu iepriekš teikto, Krieviņu novadu (Krewische Wacke), līdzīgi Suitu novadam, jāuztver kā vēl vienu unikālu kultūrtelpu Latvijā, kuras kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un izpēte palīdzēs no jaunā atklāt vēl vienu Latvijas identitātes lapaspusi.

Novadpētnieks Dmitrijs Ščegoļevs

AVOTI

  1. Косточкин В. В. Древние русские крепости. — М.: Наука, 1964. — 141 с

  2. http://www.castle.lv/rus/jamburg.html

  3. https://regionavtica.ru/articles/iz_kakoj_istoricheskoj_iamy_vozniklo_imia_goroda.html

  4. Руссов, Б., ХРОНИКА ПРОВИНЦИИ ЛИВОНИЯ (Chronica der Prouintz Lyfflandt; 1578; 1584): http://www.vostlit.info/Texts/rus12/Russow/text23.phtml?id=1289

  5. Анучин, Д. Н., О ЗАДАЧАХ РУССКОЙ ЭТНОГРАФИИ (1889):    http://www.vostlit.info/Texts/rus12/Russow/text23.phtml?id=1289

  6. Видеман, Ф.И. О происхождении и языке вымерших ныне курляндских кревинов / Исслед. Ф.И. Видемана. - СПб. : тип. Имп. АН, 1872, http://static.my-shop.ru/product/pdf/88/874280.pdf

  7. https://lv.wikipedia.org/wiki/Livonijas_orde%C5%86a_mestri

  8. Д. Н. Анучин, О ЗАДАЧАХ РУССКОЙ ЭТНОГРАФИИ, 1889 г.

  9. Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga : LKV, 1933, t. 9, st. 18339-18340

  10. http://www.balto-slavica.org/forum/index.php?showtopic=7311 

  11. Acta medico-historica Rigensia (2007) VIII: 264–271

  12. https://www.multisports.lv/lv/bauskas-pils-vesture/

  13. https://jumava.lv/products/pa-votu-un-selu-pedam-zemgale-no-15-lidz-20-gadsimtam/

  14. https://nra.lv/kultura/185137-gina-vieglina-valliete-daudzpusiga-un-urkiga-rakstniece-no-valles.htm

  15. https://www.bauskasdzive.lv/laikraksta-arhivs/izstades-antropologija-un-fotografija-48133

  16. https://en.wikipedia.org/wiki/August_Georg_Wilhelm_Pezold

  17. http://webwork.broka.lv/livones/lv/vesture/?libiesi-lidz-20-gadsimtam

  18. Beschreibung der Provinz Kurland : nach Anleitung des unter Allerhöchstem Schutz Seiner Kaiserlichen Majestät von einer freien ökonomischen Gesellschaft zu St. Petersburg im Jahre 1802 angefertigten Entwurfs. Derschau, Ernst Gotthard von ; Keyserling, Peter Ernst von. https://kpbc.umk.pl/dlibra/doccontent?id=52090

  19. https://lv.wikipedia.org/wiki/Gothards_Fr%C4%ABdrihs_Stenders

  20. https://www.bauskaspils.lv/lv/

  21. https://timenote.info/lv/Heinrihs-Finke-fon-Oferbergs

  22. https://www.rgo.ru/ru

  23. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%91%D1%8D%D1%80,_%D0%9A%D0%B0%D1%80%D0%BB_%D0%AD%D1%80%D0%BD%D1%81%D1%82_%D1%84%D0%BE%D0%BD

  24. http://ciltskoki.lv/index.php/nodergi/vietu-nosaukumi#M

  25. https://lv.wikipedia.org/wiki/Heinrihs_Finke_fon_Oferbergshttps://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AF%D0%BC_(%D0%BA%D1%80%D0%B5%D0%BF%D0%BE%D1%81%D1%82%D1%8C)#cite_note-_dea09d30bbe164d6-10

  26. http://vesture.eu/Ketleri

  27. http://nwfortress.ifmo.ru/kreposti/yamgorodskaya-krepost#_ednref2

  28. https://ppt-online.org/675721